Kā kultūra sašūpoja sabiedrību 2021. gadā? 5
Aija Kaukule, Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Noslēdzoties 2021., kas atmiņā paliks kā pandēmijas otrais gads, kurā kultūras joma varēja darboties tikai laikā neparedzami un saturiski fragmentāri, tajā pašā laikā iezīmējot jaunus pavērsienus un tendences, “Kultūzīmes” piedāvā, mūsuprāt, gada spilgtākos sasniegumus.
GADA CILVĒKI
Režisors VIESTURS KAIRIŠS: drosme augšāmcelt Daili
Vispirms novērtējams ir režisora un Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja VIESTURA KAIRIŠA personiskais veikums režijā Dailes teātrī – viņa iestudētā Māras Zālītes luga “Smiļģis” saņēma 2020./2021. gada “Spēlmaņu nakts” “Grand Prix” kā gada izrāde un ir novērtējama kā pienesums jaunas, vizuālas un konceptuālas teātra valodas veidošanā.
Tāpat V. Kairiša kopdarbs ar scenogrāfi un dzīvesbiedri Ievu Jurjāni izcelts ar atsevišķu “Spēlmaņu nakts” balvu par režijas un scenogrāfijas absolūtu saplūsmi šajā izrādē, radot iestudējumu vizuālā teātra estētikā. Otrkārt, režisora Viestura Kairiša mākslinieciskajā “Dailes kuģa” vadībā ilgāku laiku kritikas nežēlastībā kritušais teātris par spīti pandēmijas liegumam un aiz slēgtām durvīm (ne)nosvinētai teātra simtgadei šogad savā ziņā augšāmcēlies un atdzimis cienījamā spozmē, ko apliecināja arī sen nebijis “Skatuves naglu” birums Dailes teātra izrādēs iesaistītajiem – Ievai Segliņai, Vitai Vārpiņai, Dmitrijam Petrenko, kā arī Kristai un Reinim Dzudzilo.
Drosme uzdrīkstēties īstenot idejas, reizē neatlaidīgi no kultūras tribīnes plašākai sabiedrībai atgādinot par saprāta balsi šajā laikā un pasludinot Dailes teātri par flagmani cīņā par vakcināciju.
Komponists KRISTS AUZNIEKS: izlaušanās pasaulē
ASV dzīvojošais latviešu komponists KRISTS AUZNIEKS šobrīd jau ir viens no pasaulē visvairāk atzītajiem latviešu jaunajiem skaņražiem akadēmiskās mūzikas laukā. Jau 2017. gadā apbalvots ar Lielo mūzikas balvu par gada jaundarbu, tāpat saņēmis starptautiskus apbalvojumus un jaundarbu pasūtījumus. Viņa mūzika atskaņota uz ievērojamām pasaules skatuvēm – Vašingtonā, Ņujorkā, Losandželosā, Dānijas Karaliskajā teātrī, Amsterdamā, Pekinā un citur.
Šovasar viņa mūzikas atskaņojumu vietām pievienota arī Rīgas kultūrvieta “Hanzas perons”, kur pirmizrādītais Krista Auznieka jaundarbs “Tagadne” (“Time Present”) neparastajā laikmetīgas kameroperas žanrā, tapis sadarbībā ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo, kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, diriģentu Normundu Šnē un solistu, kontrtenoru Jāni Šipkēvicu un kustību māksliniekiem, kļuva par neaizmirstamu notikumu, vedot klausītāju nebijušā ceļojumā no klusuma līdz operas dzimšanai un apliecinot laika nenovērtējamo dāvanu (“present”). Augstākās raudzes veikums novērtēts arī starptautiskajā komponistu jaundarbu skatē “Rostrum”, kur Krista Auznieka kompozīcija “Are One” (kameroperas ceturtā daļa) ieguva galveno balvu jauno komponistu grupā vecumā līdz 30 gadiem.
Kinorežisore DACE PŪCE: māksla glābj dzīvības
Agrāk Daci Pūci pazinām kā dziedātāju un mūziķi kameransamblī “Marana”. Gadu gaitā viņa iestudējusi arī daudzas muzikālas izrādes, ir izglītības iestādes “Pūces akadēmija” dibinātāja un mācībspēks, no 2003. gada vada savu skaņu studiju “Marana Productions”, bijusi neskaitāmu skaņas ierakstu režisore, kā arī reklāmu, mūzikas video, vietēja un starptautiska mēroga, pasākumu producente.
Taču pēdējos gados Daces Pūces vārds izskan kino jomā – viņas debijas pilnmetrāžas filma “Bedre”” 2019. gadā saņēma Tallinas “Melno nakšu filmu festivāla” (POFF) “Work in progress” galveno balvu, pēc filmas pabeigšanas “Bedre” ieguva “Grand Prix” 62. Lībekas kinofestivālā, sekoja labākās filmas balva Krievijas festivālā “Baltijas debijas”. Ar savu otro pilnmetrāžas filmu “Manny” (2020) režisore ieguva Eiropas balvu (European Chinematography award), Maiami “SiFi” filmu festivālā saņēma otro vietu (ASV, 2021) un pirmo vietu Radžastānas filmu festiālā (Indija, 2021).
Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” atlasē filma “Bedre” saņēmusi astoņas nominācijas, tajā skaitā par labāko spēlfilmas režiju, scenāriju, operatora un komponista darbu, balvām nominēti arī trīs filmas aktieri. Gada nogalē Nacionālā kino centra izveidotā ekspertu komisija “Bedri” izvirzīja ASV Kinoakadēmijas balvai par labāko ārzemju filmu. Kā norādīts pamatojumā, tas ir skaidri izstāstīts, reālistisks un cilvēcisks stāsts ar precīzu mazpilsētas dzīves raksturojumu un pamatīgiem aktierdarbiem. Gluži kā, piešķirot balvu, paziņoja Lībekas kinofestivāla žūrija: “Bedre” būtībā ir par to, kā māksla var mierināt un glābt dzīvību”.
MĀKSLA SAŠŪPO SABIEDRĪBU
Mākslinieka Kristiana Brektes murālis “Veltījums Džemmai Skulmei”
Mākslinieka Kristiana Brektes sienas gleznojums “Veltījums Džemmai Skulmei” uz Rīgas 40. vidusskolas sienas raisīja līdz šim nebijušu diskusiju par to, kāda māksla tiek gaidīta publiskajā telpā, akcentējot arī cenzūras jautājumu un darbam kļūstot par sabiedrībā valdošu strāvojumu sava veida lakmusa papīru.
No vienas puses, sabiedrības morāles un tikumības sargi, tostarp sašutušie skolēnu vecāki, darbā saskatīja pornogrāfiju un pat sātanismu un tālab vērsās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. Tā gan atzina, ka gleznojums nepārkāpj Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Decembrī izbeigts arī pret Brekti rosinātais kriminālprocess saistībā ar iespējamu bērnu pornogrāfiju. Tikmēr daļa kultūras jomas pārstāvju murālī nesaskata māksliniecisku vērtību.
No otras puses, iestājoties pret mākslas cenzūru un solidarizējoties ar K. Brekti un viņa darbu, līdzīgi kā savulaik “Charlie Hebdo” Muhameda karikatūru autoru atbalstītāji, daudzi sociālo tīklu profilos publicēja saukli “Es esmu slieka”. Darba māksliniecisko vērtību aizstāvēja Latvijas mākslas kalve – Latvijas Mākslas akadēmija un radošie ļaudis. Katrā ziņā var teikt, ka sienas gleznojumā, ko uz Akas ielā 10. nama mūra pārnesuši mākslinieki Miķelis Mūrnieks un Kiwie, redzamais Dž. Skulmes citāts “Mēs esam kā sliekas, kurām jāirdina augsne” sabiedrības domas augsni simboliski irdinājis jaudīgi – murālis neapšaubāmi ir 2021. gada visvairāk skatītais mākslas darbs Latvijā.
Tikmēr internetā šobrīd var nopirkt uniseksa džemperi “Es esmu slieka” ar lozungu “Māksla iziet uz apģērba”.
NOTIKUMS DIGITĀLAJĀ VIDĒ
“Prāta vētras” koncertfilma “Gads bez kalendāra”
Dienu pirms mājsēdes, 21. oktobrī, pirmizrādi virtuālā vidē piedzīvoja grupas “Prāta vētra” jaunākais albums “Gads bez kalendāra”, pirmais Latvijas populārās mūzikas vēsturē, kurš publikai piedāvāts kā īpaša koncertfilma, izceļoties ar nebijušu vērienu un arī drosmīgu māksliniecisku kvalitāti.
Īpaši izveidotā studijā nofilmētas pilnīgi visas jaunā albuma dziesmas dzīvajā izpildījumā. Krāšņas dekorācijas, lielkoncerta cienīgas videoprojekcijas, īpaši veidota horeogrāfija, profesionāli dejotāji, neona grims, akrobāti un pat īsts zirgs, kā arī šā brīža populārās mūzikas zvaigznes – kā īpašie viesi piedalās arī grupa “Tautumeitas”, reperis ansis, dziedātāji Dons un Intars Busulis un aktieris Saša Petrovs no Krievijas.
Koncertfilmas režisors un “Prāta vētras” bundzinieks Kaspars Roga vienā krāsainā audumā nebijušā manierē savienojis “Prāta vētras” saturīgos dziesmu tekstus, zviedru producenta Povela Olsona profesionalitāti skaņas veidošanā, latvisku “prātnieku” sentimentu un jauniešu auditorijā aktuālu japāniski urbānu kiču, pamanoties asimilēt arī globālas popkultūras tendences, ja atceramies, piemēram, grupas “Gorillaz” 2020. gada koncertšovu “Song Machine Live”.
Koncertfilmu pirmajā vakarā noskatījās vairāk nekā 4000 mājsaimju 31 pasaules valstī, kas ir ievērojams sasniegums, ņemot vērā, ka šī iespēja piedāvāta par maksu. Jāpiekrīt “Prāta vētras” menedžerei un koncertfilmas līdzproducentei Aijai Auškāpai – grupa savā ziņā kļuvusi par celmlauzi, gan riskējot ieguldīt šādā projektā, gan atstājot vēsturei paliekošu pandēmijas laika virtuālu liecību.
GADA ANTINOTIKUMS
Nodokļu reforma
Ar labiem nodomiem bruģēts ceļš ne vienmēr ved uz elli, bet diemžēl nodokļu reforma, kas stājās spēkā 1. jūlijā, iebraukusi grūti brienamā purvā. Izmaiņas likumos “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un mikrouzņēmumu nodokļu likumā tiešā veidā skāra ļoti daudzus radošus cilvēkus, īpaši pašnodarbinātos. Palielināts nodokļu slogs saimniecisku darbību nereģistrējušiem autoratlīdzību saņēmējiem, nodokļos paredzot maksāt 25% no ieņemtā, nepiemērojot izdevumu daļu, tā netieši mudinot ikvienu autoratlīdzību saņēmēju reģistrēties kā saimnieciskas darbības veicēju. Tas savukārt ir režīms, kurā pašam jāveic gana nesaprotama grāmatvedība, kas daudziem nav ne pa kabatai, ne paša spēkos. Turklāt nav piepildījies valdības solījums, ka atvieglot apgrūtinošo rēķinu veikšanu no 2022. gada 1. janvāra līdzēs saimnieciskās darbības konts – finanšu nozares ļaudis uz tā ieviešanu joprojām raugās skeptiski.
Šķietami risinot gadiem ilgušo radošo cilvēku sociālās neaizsargātības problēmu, ieviests minimālo sociālo iemaksu obligāts maksājums. Absurdā veidā tas jāmaksā arī tad, ja ieņēmumu nav vai tie ir mazi, šo slogu daļēji uzkraujot uz darba devēja pleciem. Nevalstiskām kultūras organizācijām tas nozīmē neparedzamus izdevumus, jo nevari būt drošs, ka par nelielas atlīdzības darbinieku algošanu valsts nepiestādīs iepriekš negaidītus nodokļu rēķinus. Tomēr sāpīgākais šajā stāstā – reforma, neuzklausot nozari, ieviesta gluži nelaikā, kad kultūra ilgstoši cietusi pandēmijas laika dīkstāvēs, un daudzu radošo ļaužu kabatas ir tukšas.
GADA LĒMUMS
Skolu jaunatnes e-dziesmusvētki
Pēc ilgām un karstām diskusijām pieņemtais lēmums 2020. gadā pārceltos XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus 2021. gadā rīkot “e-dziesmusvētku” jeb video un audio formā, bija izšķiršanās, kas tās pieņēmējiem prasīja visai biezu ādu, skeptiķiem līdz pēdējam šķēpu laušanas brīdim pamatojot idejas nepieciešamību.
Saprotams, ka to, vai e-dziesmusvētki būs, kā cerēts, mazinājuši pandēmijas cirsto robu Dziesmu svētku tradīcijas pārmantojamībā, vēl rādīs laiks un pieaugums dalībnieku rindās Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 2023. gadā, bet ir skaidrs, ka e-svētku rīkotāju stingrā palikšana pie sava attaisnojusies kaut vai tāpēc, ka deva brīvu iespēju noslēgt iesāktu posmu un turpināt jaunu, pārraujot neziņas un gaidīšanas nebeidzamo apli.
Iespējams, LTV1 veidotie videokoncerti “Dziesmubērns” un “Saule vija zelta rotu” vai muzikālā skaņdarba “Svinēt Sauli” klipa izveide neiesaistīja un nepiesaistīja tādas dalībnieku masas, kādas būtu klātienes svētkos, taču nenoliedzami to dalībniekos un skatītājos viesa lepnuma un prieka sajūtu par būšanu kopējā procesā, un paliks kā unikāla laika liecība. Videoforma, iespējams, pat sniedza alternatīvo svētku versijai zināmu pievienoto vērtību. E-svētki, pateicoties to iemūžinātāju profesionālam darbam, ekrānos izskatījās iespaidīgi, tuvplāni ļāva ieraudzīt katru dalībnieku, kas citkārt nemaz neizdodas, un, iespējams, pati norise vērotājam šķita pat dinamiskāka, asprātīgāka (“nebūs nekādas dīvānā sēdēšanas, dejos visi!”) un koncentrētāka nekā tas būtu klātienē.
LATVIJAS KULTŪRA PASAULĒ:
Ilustratore ANETE MELECE: Olgas brīnumainais ceļojums
Viena no 2021. gada Kultūras ministrijas “Izcilības balvas kultūrā” laureātēm ir māksliniece, animācijas filmu autore, grāmatu ilustratore Anete Melece, uzsverot mākslinieces spilgto un pārliecinošo ieguldījumu Latvijas literatūras popularizēšanā ārvalstīs. Par to liecina grāmatas “Kiosks” plašā rezonanse, tās tulkojumam nākot klajā jau 17 valodās dažādās pasaules valstīs, uzrunājot arī citu mākslas nozaru auditorijas un saņemot prestižas balvas un nominācijas bērnu literatūras jomā Latvijā un ārvalstīs.
Grāmata “Kiosks” veidota pēc jau iemīļotās un starptautiskos festivālos atzinību guvušās Anetes Meleces animācijas īsfilmas “Kiosks” (2013). 2020. gadā par bilžu grāmatu “Kiosks” un ilustrācijām Laura Gundara grāmatai “Vaļa balss” autore saņēma Latvijas augstāko apbalvojumu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā – Jāņa Baltvilka balvu. Šogad interneta platformā “dPICTUS”, ko aktīvi izmanto starptautisko bilžu grāmatu izdevēju un aģentu kopiena, “Kiosks” atzīta par vienu no 100 labākajām pagājušā gada laikā izdotajām bilžu grāmatām visā pasaulē, savukārt Zviedrijā “Kiosks” (“Kiosken”) ieguva Pītera Pena balvu literatūrā, kura tiek pasniegta augstas kvalitātes bērnu vai pusaudžu grāmatai, ko radījis jauns autors vai arī autors, kas pārstāv valsti, kuras literatūra iepriekš Zviedrijā ir bijusi mazpazīstama. Jau otro gadu nominācijā “Ilustrators” Anete Melece tiek nominēta Astridas Lindgrēnas memoriālajai balvai, kas ir viena no prestižākajām bērnu literatūras balvām pasaulē.
Pagājušajā gadā Anete Melece saņēma arī Mālpils novada pašvaldības Goda rakstu nominācijā “Goda novadniece” par ieguldījumu Latvijas un pasaules animācijas savdabīgā rokraksta veidošanā un latviešu bērnu grāmatu ilustrācijas izcelšanu pasaules mākslas arēnā.
“Man pat sapņos nerādījās, ka Olgas (grāmatas “Kiosks” galvenās varones) ceļojums aizvedīs tik tālu. Paša “Kioska” prototips gan bija savulaik pamests kiosks Rīgā, Krišjāņa Barona un Aspazijas bulvāra krustojumā, iepretim operai,” Anete Melece šopavasar teica intervijā “Kultūrzīmēm”.
NOZĪMĪGĀKAIS NOTIKUMS VIZUĀLAJĀ MĀKSLĀ
Nenotveramās “Nepieradinātās dvēseles” Rīgā
“Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” noteikti būtu bijusi viena no visvairāk apmeklētajām izstādēm Latvijas mākslas dzīves vēsturē jebkad. Daudzi iespējamie skatītāji bija dzīvojuši līdzi projektam, lepojušies ar Latvijas mākslu 2018. gadā, kad izstāde ar lieliem panākumiem bija izstādīta Parīzē, Orsē muzejā, vēlāk sekojuši izstādes ceļam Tallinā un Viļņā. Izstādi Parīzē daudzi pat dēvēja par Baltijas valstu mākslas zvaigžņu stundu. Izstādes ģenerālkurators un koncepcijas autors bija Rodolfs Rapeti – plaši pazīstamais Eiropas simbolisma pētnieks, kurš jau ilgstoši ir interesējies par Baltijas mākslu. Vērienīgo motīvu un rokrakstu panorāmu ekspozīcijā veidoja vairāk nekā 160 eksponāti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM, Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Tartu Mākslas muzeja, Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) krājuma un privātkolekcijām.
Interesanti, ka tikai norises laikā Parīzē Baltijas muzejnieku ansamblis nonāca pie slēdziena, ka izcilā izstāde jāizrāda arī pašu mājās, vienojoties to turpināt trijās galvaspilsētās. Pēc Orsē muzeja ekspozīcija arī tika parādīta Kumu mākslas muzejā Tallinā (11.10.2018.–03.02.2019.) un Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā (25.07.–11.10.2020.). Katrs no kaimiņvalstu muzejiem piedāvāja savu skatījumu un zinātniskās kapacitātes pienesumu.
Kopizstāde Rīgā, noslēdzošajā eksponēšanas vietā, tika atklāta 2020. gada 19. novembrī. Tomēr jau 21. decembrī ar nolūku ierobežot Covid-19 izplatību muzeju publiskā darbība tika pārtraukta. Lai gan šogad LNMM pilotprojekta ietvarā izdevās izstādes darbības laiku pagarināt līdz 4. maijam, Rīgā to redzēja tikai nedaudz vairāk kā astoņi tūkstoši skatītāju. Vienlaikus tas bija nozīmīgs kultūras dzīves notikums pavisam citā, Covid-19 pandēmijas aspektā – izstādes apmeklējums bija pats pirmais pilotprojekts, kad kultūras iestādi varēja apmeklēt pēc visstingrākajiem epidemioloģiskajiem noteikumiem – apmeklējumam bija iepriekš jāpiesakās, telpās vienlaikus varēja uzturēties noteikts skaits apmeklētāju, skatītāju plūsma tika dalīta.
GADA NOZĪMĪGĀKĀ KULTŪRAS BŪVE
Mežaparka Lielā estrāde: pagaidām vēl ēnā
2. septembrī svinīgā noskaņā notika simboliski Mežaparka Lielās estrādes atvēršanas svētki, kuri gan, gluži kā daudzi citi pandēmijas laika kultūras pasākumi, šķiet, pazuda laikā un telpā. Darbs pie Mežaparka Lielās estrādes atjaunošanas tika sākts pēc tam, kad 2016. gada pavasarī Rīgas dome un Kultūras ministrijas Latvijas Nacionālais kultūras centrs parakstīja līgumu ar Jura Pogas un Austra Mailīša arhitektu birojiem par būvprojekta izstrādi, atbalstot abu arhitektu ieceri par “Sidraba birzi Dziesmu kalnā”.
2018. gada vasarā bija pabeigts būvniecības A posms – estrādes skatītāju lauks, un no pārbūvētajām tribīnēm skatītāju tūkstoši vēroja vērienīgos Latvijas valsts simtgades Dziesmu svētkus. Pēc simtgades svētkiem būvniecības darbi turpinājās pašā estrādes daļā, un 2020. gada jūlijā estrādē bija plānots pulcināt Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekus. Tomēr Covid-19 radītās pandēmijas iespaidā svētki tika pārcelti, un vienu no nozīmīgākajām kultūras būvēm līdz šim ir redzējuši pavisam maz apmeklētāju.
Jaunizbūvētajā estrādē būs iespēja uzstāties 12 874 koristiem, kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā iepriekš, kā arī tā varēs uzņemt daudz vairāk dejotāju paplašinātajā dejošanas laukumā.
Diemžēl jau no paša būvdarbu sākuma process ir kalpojis arī atsevišķu politiķu personisko rēķinu kārtošanai un blakus priekam par nenoliedzami svarīgo, īpaši skaisto un kvalitatīvo darbu jau ierastu rūgtumu rada necaurredzamās būvniecības tāmes.
GADA NOTIKUMS KINO
“Emīlijas. Latvijas preses karalienes” izrāviens
Viens no pandēmijas laika kultūras dzīves veiksmes stāstiem ir filmu studijas “Mistrus Media” debija vēsturisko daudzsēriju filmu žanrā “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Tās sešas spēlfilmu un viena dokumentālā sērija ataino Latvijas preses karalienes Emīlijas Benjamiņas dzīvi līdz pat bojāejai Sibīrijā. Katra no sērijām atspoguļo kādu nozīmīgu viņas dzīves fragmentu – ģimenes dzīvi, uzņēmējdarbību, sociālā statusa nostiprināšanu, ietekmi uz politiskajām un kultūras norisēm 20. un 30. gados, sievietes sapņus un problēmas, darbinieku nodevību –, atklājot viņas personības daudzpusīgās šķautnes. Filmas stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem un reālām personām, tikai daži tēli, to raksturi, ainas un notikumi ir izdomāti.
Kinozinātnieka Agra Redoviča teiktais par filmu laikam gan sabalsojas ar lielākā vairuma profesionāļu viedokli, proti, “Emīlija. Latvijas preses karaliene” uzskatāma ne tikai par likumsakarīgu veiksmi, tas ir mērķtiecīgi un prasmīgi vadīts un veidots kino, kas turklāt atdzīvina izcilu tradīciju – izrādīt seriālus kinoteātros. Lai gan katru no sērijām veidojis cits režisors (Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis un Gints Grūbe), rezultātam piemīt filmveides saskaņotība un dramaturģisks plūdums. Studijas “Mistrus Media” debija Latvijas daudzsēriju filmu kategorijā pārliecina, atliek vien vēlēties turpinājumu aizsāktajam virzienam”. 2021. gada “Lielā Kristapa” balvai filma ir nominēta desmit kategorijās.
