2021. gada dabas simboli – laukirbe, vikingu mantojuma koks, ķimene, kura neaug dobē. Ko vēl šogad pamanīt? 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Katra gada sākumā dažādu dabaszinātņu nozaru biedrības Latvijā nominē kādu savvaļas faunas vai floras sugu par šī gada dabas simbolu, lai informētu sabiedrību par to bioloģiju un ekoloģiju, aizsardzību un iespējām iesaistīties sugas saglabāšanas aktivitātēs.
Bieži vien par gada simboliem izraudzītas retas un īpaši aizsargājamas sugas. Dažreiz tieši otrādi, tās ir bieži sastopamas.
Gada dabas simbola godā tiek celtas augu, putnu, dzīvnieku, sēņu, sūnu, divreiz arī ķērpju (2008., 2010.), bezmugurkaulnieku, kukaiņu, koku, gliemju sugas, ģeovietas un kopš 2015. gada arī dzīvotnes, kuru izvēles pamatā ir labvēlīgs aizsardzības stāvokļa novērtējums.
Laukirbe – videi draudzīgas saimniekošanas vēstnese
Šogad jau 26. reizi Ornitoloģijas biedrības biedri izvēlas gada putnu. Ornitologs Viesturs Ķerus atzīst, ka Latvijā tā bijusi jauna ideja, taču pasaulē jau pastāvējušas līdzīgas nominācijas.
Nu par 2021. gada putnu izraudzīta laukirbe (Perdix perdix), lai pievērstu sabiedrības uzmanību videi draudzīgai saimniekošanai laukos.
Laukirbe ir rūsganbrūni raibs, drukns baloža lieluma putns ar samērā īsām, spēcīgām kājām un īsu asti. Šie putni visbiežāk manāmi lauku un grāvju malās, mežmalās, krūmājos, pļavās, ganībās, labības laukos, bet ziemā arī apdzīvotu vietu tuvumā, kur meklē barību. Lido nelabprāt, bēg skrienot, taču iztraucēta var pacelties spārnos un uzspurgt gaisā ar troksni. Vasarā peras sausās smiltīs kā vista.
“Laukirbe ir viena no tām putnu sugām, par kuras populācijas stāvokli un tā pārmaiņām zinām ļoti maz, jo tā prot labi slēpties. Kolhozu laiks, kad kultūraugu audzēšanā lietoja pārāk daudz ķīmijas, laukirbēm bija ļoti nelabvēlīgs. Pēc tam lauksaimnieciskās ražošanas intensitāte mazinājās, bet pēdējos desmit gados atkal ir pieaugusi dažādu pesticīdu lietošana, kas pasliktina laukirbes dabiskās vides kvalitāti un līdz ar to vairošanos,” skaidro ornitologs Ainārs Auniņš. “Laukirbe pārtiek gan no augu (graudi, sēklas, asni, pumpuri, lapas, ogas, augļi), gan dzīvnieku valsts (kukaiņi, bezmugurkaulnieki) barības. Tā mēdz uzlasīt arī akmentiņus, kas guzā palīdz sasmalcināt barību. Laukirbe ir izteikta nometniece un paliek ziemot Latvijā. Veido monogāmus pārus.”
Laukirbju skaita samazināšanos izraisa ne tikai ķīmijas lietošana, bet arī ainavas maiņa, sarūkot neapstrādātu zemju platībām, zāles joslām starp tīrumiem, izkapts neskartajām vietām grāvmalās un ceļmalās, kas drošas ligzdošanai.
Lai iegūtu ticamas ziņas par laukirbes izplatību Latvijā, ornitologi aicina cilvēkus par saviem laukirbes novērojumiem ziņot LOB portālā vai mobilajā lietotnē “Dabasdati.lv”. Interesanti, ka ar saimniekošanu laukos bijusi saistīta arī pirmā par gada putnu pasludinātā suga – grieze (1996).
Ķimene, kura neaug dobē
Par šā gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies parasto ķimeni (Carum carvi) – sugu ar plašu izplatības areālu no Eirāzijas līdz pat Ziemeļamerikai. Eiropā tā savvaļā sastopama gandrīz visur, izņemot Vidusjūras reģionu. Ķimene gan senāk, gan mūsdienās plaši kultivēta, kas sekmējis tās izplatīšanos. Tā aug savvaļā arī Latvijā.
Parastā ķimene ir divgadīgs, retāk daudzgadīgs čemurziežu dzimtas augs, kas sasniedz 30–80 cm augstumu – suņburkšķu, latvāņu un burkānu radiniece.
Tai ir sulīga, balta, burkānveidīga sakne, divkārt līdz trīskārt plūksnainas lapas. Zied jūnijā–augustā. Ķimenes augļi – līdz četriem milimetriem gari skaldaugļi, kas tuvplānā atgādina saliekušos pīrādziņus, – gan visiem labi zināmi, jo izsenis lietoti pārtikā – maizes cepšanā, kāpostu skābēšanā kā garšviela. Neskatoties uz kultūrauga statusu, ķimene ieņēmusi savu nišu arī dabā, un par parastās ķimenes atradnēm Botāniķu biedrība lūdz rakstīt uz e-pastu: [email protected].
Vikingu mantojuma koks
Par 2021. gada koku Latvijas Dendrologu biedrība izvēlējusies divirbuļu vilkābeli (Crataegus laevigata (Poir.)), kas ir liels krūms vai zems, līdz astoņiem metriem augsts koks, kam raksturīgas sīkas, 1,5–3 cm garas, sekli daivainas lapas un īsi 1–1,5 cm gari ērkšķi. Galvenā atšķirība no citām Latvijas savvaļas vilkābeļu sugām ir divi irbuļi ziedā, ko var redzēt arī augļu laikā, proti – divas sēklas ābolveida kaulenī.
“Vilkābeles ir ļoti sarežģīta ģints, par kurai piederošo sugu vai tomēr pasugu un varietāšu skaitu joprojām zinātnieki strīdas,” skaidro dendrologs Andrejs Svilāns.
Viņš uzsver, ka šajā ģintī ir arī daudz hibrīdu, mainīga lapu forma saistībā ar ārējiem apstākļiem, un divirbuļu vilkābeles izraudzīšanās par gada koku ļaus plašāk diskutēt par neskaidrajiem jautājumiem.
“Piemēram, vai tā ir mūsu vietējā koku suga vai varbūt vikingu laikos no Skandināvijas atvesta. Jo savvaļā tā sastopama tikai Vērgales apkaimē, citviet – pārsvarā apstādījumos dažādas divirbuļu vilkābeles šķirnes, no kurām izplatītākā ir “Paul’s Scarlet” ar koši tumšsārtiem pildītiem ziediem. Vikingu versija ir diezgan ticama, jo pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, dodoties ilgajos jūras ceļojumos, vajadzēja ņemt līdzi pārtikas krājumus, un vilkābeļu, tāpat kā pīlādžu un mežrožu augļi, bija lieliska vitamīnu barība, vienkāršākais veids, kā cīnīties ar cingu – visu jūrasbraucēju lielāko nelaimi. Tā kā kaltētos augļos sēklu dīgtspēja var saglabāties ļoti ilgu laiku, viss ir iespējams.”
A. Svilāns atgādina, ka šī gada koks apliecina arī piemiņu viņa skolotājam, izcilajam dendrologam Raimondam Cinovskim (1930–1998), kurš ir sarakstījis monogrāfiju par Baltijas vilkābelēm.
Ģeovietas – specifiskas, bet interesantas
Kopš 2008. gada Latvijā tiek izvirzīta gada ģeovieta, un pašlaik šo pasākumu koordinē biedrība “Ziemeļvidzemes ģeoparks”. Pēdējā laikā par gada ģeovietu kļuvis Dzerkaļu kalns Latgales augstienē (2017), Raunas Staburags Vidzemē (2018), Vidzemes jūrmalas stāvkrasti (2019) un Valna dūbe Latgales augstienē (2020).
Šogad par gada ģeovietu vairāki desmiti balsotāju pārliecinoši izraudzījušies Staldzenes stāvkrastu Kurzemē – sešus kilometrus garu jūras krasta posmu uz ziemeļiem no Ventspils, informē biedrības “Ziemeļvidzemes ģeoparks” valdes priekšsēdētājs Dainis Ozols. “Te krasta atsegumos atrodamas interesantas liecības par mūsu valsts ģeoloģisko vēsturi. Jūras viļņu apskalotā Staldzenes krasta krauja ir krāšņa un ainaviska. Garākā posmā zem krasta kāpu smilts slāņiem ir redzams ledus laikmetā nogulsnētais pelēkzilganais akmeņainais smilšmāla (morēnas) slānis un ledusezera sarkanbrūnie māli, kā arī pēcledus laikmeta savdabīgie nogulumi. Kraujā redzami arī zilganpelēkie Ancilus ezera aleirīti, kuros ieslēgti pat koku stumbri.
Te savulaik bijusi ar smilšu strēli no jūras nodalīta lagūna līdzīgi kā Kuršu joma Lietuvā. Šajā lagūnā valdījuši ezeram atbilstoši dabas apstākļi, kas ļāvuši nogulsnēties sapropelim tumšbrūnā krāsā un kūdrai. Vietām atsegtas arī Litorīnas jūras smiltis ar gliemju čaulītēm.”
Šo vietu stipri ietekmē viļņu erozija, tādēļ stāvkrasti pamazām atkāpjas. Lai tos aizsargātu, izveidots ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis “Staldzenes stāvkrasts”, aptverot aptuveni divus kilometrus garu krasta posmu Ventspils pilsētas teritorijā.
Straujā erozija saistīta ar klimata izmaiņām un cilvēka saimniecisko darbību. Dainis Ozols mudina pārdomāti rīkoties, lai saglabātu šo ģeovietu, jo īpaši tās trauslāko posmu – kūdras un sapropeļa atseguma daļu ar ūdenskritumu: “Erozijas procesi paši no sevis nepierims. Svarīgi sagatavot materiālus, lai par dabas procesiem varētu izglītot gan dabas pagātnes pētniekus, citus interesentus un vietējos iedzīvotājus. Ņemot vērā vīrusa pandēmijas gaitu, maz ticams, ka maijā varēsim pulcēt cilvēkus tradicionālajam gada ģeovietas pasākumam, tādēļ ceram, ka tas notiks septembra nogalē, piesaistot Pasaules ģeoloģiskā mantojuma dienai.”
Starp citu, Staldzenes stāvkrastam garām ved Jūrtakas maršruts, to der atcerēties, šovasar apceļojot Latviju.
Gada dzīvotne – upju straujteces
Latvijas Dabas fonds (LDF) par 2021. gada dzīvotni izvēlējies upju straujteces un dabiskus upju posmus, kas Eiropā un arī Latvijā ir īpaši aizsargājams biotops. Šai dzīvotnei pieskaitāmas upes un to posmi ar akmeņainu vai oļainu gultni un strauju ūdens tecējumu, kā arī citi dabiski, cilvēka nepārveidoti upju posmi neatkarīgi no straumes ātruma.
Pavisam Latvijā ir apmēram 12 400 upes ar kopējo garumu 37 950 kilometri, un aptuveni 52 procenti no visas kopējās upju platības atbilst šai dzīvotnei, tostarp skaistas vietas Gaujā, Pededzē, Abavas vidustecē un lejtecē, Lielajā un Mazajā Juglā, Daugavas lokos. Tiklīdz tas būs iespējams, LDF šogad aicinās uz Ainavu tūrēm, bet jau tagad zemūdens dzīvi Līgatnes upē var vērot tiešraides kamerā, pieslēdzoties fonda mājas lapā.
Lai saglabātu upju straujteču un dabisku upju posmus, jāiesaistās visai sabiedrībai, uzsver LDF. Pati vienkāršākā rīcība – nepiesārņot upes un to krastus ar sadzīves atkritumiem un, atpūšoties pie upēm, laivojot, makšķerējot jāievēro princips – ko atnesi, to aiznes!
Upju krastiem piegulošo zemju īpašniekiem necensties gultni pārveidot, bet izvākt kritalas, saudzīgi izretināt krastmalā blīvi saaugušos kokus, saskaņojot darbību ar atbildīgajām iestādēm, neieplūdināt neattīrītus vai nepietiekami attīrītus notekūdeņus no savas mājas. Lauksaimniekiem lūgums neuzart lauku līdz upītes malai, bet atstāt dažus metrus platu zālāju, kuru vēlams reizi sezonā nopļaut un zāli sagrābt. Straujos posmos ielikt upē akmeni, kas palīdzēs uzmutuļot straumi, bagātinot ūdeni ar skābekli un radot dzīvotni dažādiem organismiem. Visbeidzot iznīcināt krastos augošās invazīvās augu sugas – Kanādas zeltslotiņu, Sosnovska latvāni vai puķu sprigani.
Līdz šim gada dzīvotnes godu iemantojuši bioloģiski vērtīgie zālāji (2015), niedrāji (2016), lauku sēta (2017), dižkoks (2018), veci vai dabiski boreāli meži (2019) un parkveida pļava (2020).
EKSPERTA VIEDOKLIS
Dzīvotne, kas caurvij Latviju
Rūta Sniedze-Kretalova, Latvijas dabas fonda padomes locekle: “Šobrīd liela daļa no Latvijas upēm ir cilvēku ietekmētas un pārveidotas, taču tieši straujteces ar akmeņainu vai oļainu grunti un dabiskie upju posmi ir tie, kuros ir vislielākā dabas daudzveidība, tāpēc šī jutīgā un skaistā dzīvotne ir īpaša un pret to jāizturas ar izpratni, jo ar to saistās vesela pasaule – gan zem ūdens, gan upes krastos un arī piekrastes zonā, kur atrodas mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, pārsvarā retām un aizsargājamām.
To vidū ir ziemeļu upespērlene, upes raibgliemezis, biezā perlamutrene, sārtaļģes batrahospermas un hildenbrandija, strauta nēģis, strauta forele, alata un citas.
Tāpat dabiskās upes ir vienīgās nārsta vietas lasim, taimiņam, upes nēģim un nodrošina retu putnu sugu – zivju dzenīša, ūdensstrazda, pelēkās cielavas – populāciju pastāvēšanu.
Būtiski, ka straujteces un dabiski upju posmi veido migrācijas ceļus, kas ir nepieciešami daudzu sugu izdzīvošanai un dabas daudzveidībai un ved cauri intensīvi apsaimniekotām un apbūvētām teritorijām, dodot patvērumu cilvēka dominētā vidē.
Svarīga upju funkcija ir ūdens dabiskā pašattīrīšanās – straujtecēs tā notiek sevišķi intensīvi, jo šeit ar skābekli bagātais ūdens un dzīvie organismi, kas veido apaugumu uz akmeņiem, ievērojami veicina organisko vielu sadalīšanos. Cilvēki apsaimnieko un pārveido upes jau vairākus gadsimtus – ierīkojot dzirnavas, veidojot kanālus, taisnojot, padziļinot, pat aizberot tās. Pārveidojot upes, izmainās ūdens režīms, mazinās pašattīrīšanās spēja. Daudzviet uz upēm uzbūvētie dambji pārrāvuši zivju migrācijas ceļus un apgrūtinājuši nārstošanu. Upju stāvoklis atšķiras pa reģioniem – Zemgalē tas ir vissliktākais, bet vislabākais – Gaujas baseinā. Diemžēl izcilā stāvoklī ir tikai viens procents no visām straujtecēm un dabiskiem upju posmiem.”
Kā cilvēks var palīdzēt upju straujteču dzīvotnes saglabāšanā?
*Pavasarī Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) veidotie visu 2021. gada dabas simbolu plakāti tiks izvietoti DAP pārziņā esošajos dabas objektos.
