2020 episkā notumse: dzīve maskās, trollis Gobzems, Misānes atbrīvošana, Zolitūdes traģēdijas spriedums un Rebenoka slepkavība 1
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Mājas Viesis” piedāvā atskatīties uz aizvadīto gadu, kas mums visiem vēl ilgi paliks atmiņā kā “lielās sērgas” gads. Covid-19 pandēmija un tās dēļ noteiktie ierobežojumi strauji mainīja ierasto dzīves kārtību, bet dažas pārmaiņas pat varētu nākt mums par labu.
Janvārī mūsu valodnieki par iepriekšējā gada nevārdu pasludināja “episki”, savukārt gada vārda godā tika celta “notumse” (angliskā “blackout” vietā kā apzīmējums gadījumiem, kad plašā teritorijā pazūd elektriskā strāva). Tolaik vēl neviens nenojauta, kāda “episka notumse” mūs sagaida 2020. gadā. Mēs zinājām, ka šis būs garais gads (ar 29. februāri), bet tagad šķiet, ka gads bijis daudz, daudz garāks nekā parasti.
Janvārī pasauli satrauca mežu ugunsgrēki Austrālijā, bet gada sākumā reti kurš pievērsa uzmanību ziņām no Ķīnas, kur bija sācis izplatīties nezināms vīruss. Taču drīz vien tas sasniedza arī Eiropu un izplatījās tikpat strauji kā ugunsgrēks izkaltušā mežā. Zinātnieki noskaidroja, ka jaunais vīruss ir viens no koronavīrusu paveidiem un izraisa bīstamu slimību Covid-19, kas visvairāk skar elpošanas sistēmu.
Pasaulē ar šo vīrusu gada laikā inficējušies 70 miljoni cilvēku, gandrīz 1,6 miljoni ir miruši. No inficēšanās ar koronavīrusu nebija pasargāti arī pasaules varenie: ASV prezidents Donalds Tramps, Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis u. c. Latvijā saslimušo skaits tuvojas 30 000, vairāk nekā 300 ir miruši.
Covid-19 dēļ pasauli pārņēma tāda notumse, kāda pirms gada nevienam nerādījās pat ļaunākajos murgos. Pārpildītas slimnīcas, slēgtas skolas, ierobežota pārvietošanās, aizliegti jebkādi masu pasākumi, visur jālieto sejas maskas, tūrisma nozares krahs, restorāni un teātri kļuvuši par “aizliegto augli”, ko varēsim baudīt tikai pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. Par laimi, notumse neiestājās burtiskā nozīmē, jo mums joprojām ir pieejama elektrība un internets, tādēļ ikvienam ir iespēja izlādēt dusmas, iesaistoties vārdu kaujās ar citu uzskatu piekritējiem.
Pirms gada Valsts prezidents Egils Levits savā Vecgada uzrunā pauda cerību, ka 2020. gadā mēs sāksim ceļu uz “jaunu ekonomikas modeli, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa”. Prezidents piebilda, ka tas nozīmēs jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personiski, gan valstīm. Levita sapnis ir piepildījies ar uzviju, jo tiem no mums, kas sagaidīs Ziemassvētkus, ir nācies pielāgoties pavisam citai ikdienai un svētku kārtībai.
Šogad attālināti svinējām gan 100 gadus kopš Satversmes sapulces sanākšanas, gan Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 30 gadu jubileju, bet valsts svētkos 18. novembrī iztikām bez tradicionālā svētku salūta. Izpalika arī tādi ikgadējie rituāli kā pasaules hokeja čempionāta un Eirovīzijas dziesmu konkursa vērošana; Tokijas olimpiskās spēles un Eiropas futbola čempionāts tika pārcelti uz nākamo gadu.
Skolu un augstskolu absolventiem izlaidumu nācās svinēt šaurā lokā, uz kāzām beidzot varēja neaicināt negribētus viesus, bet cilvēka izvadīšana pēdējā gaitā kļuva par ekskluzīvu pasākumu, jo bēres legāli drīkstēja apmeklēt ne vairāk kā desmit tuvākie piederīgie.
Toties griķu un tualetes papīra krājumus daži pavasarī iepirka tik lielus, ka pietiks vēl pāris paaudzēm. Gada nogalē bija jāsāk domāt arī par alkohola krājumu veidošanu, jo valdība aizliedza grādīgo dzērienu tirgošanu brīvdienās un svētku dienās. Veikalu un kafejnīcu darbības ierobežošana ļāvusi uzplaukt citām biznesa nišām, jo strauji augusi tirdzniecība internetā, pārtikas piegāde uz mājām.
Krīzes laikā daži latvieši sākuši jaunu karjeru, piemēram, Juris Žagars kļuva par Dailes teātra direktoru, bet eksprezidents Raimonds Vējonis uzņēmās Latvijas Basketbola savienības vadību. Šogad arī nomainījās galvenās amatpersonas Latvijas likumu sardzē un tiesu varā: esam tikuši pie jauna Augstākās tiesas priekšsēdētāja, ģenerālprokurora un Satversmes tiesas vadītājas, bet ilggadējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis nolēma pievērsties politikai un kļuva par Rīgas domes deputātu.
Pret paša gribu amatu zaudēja Rīgas zoodārza vadītājs Ingmārs Līdaka, aptraipītās reputācijas dēļ iesildīto krēslu nācās pamest “Latvenergo” vadītājam Ārim Žīguram un “Tet” (bijušā “Lattelecom”) priekšniekam Jurim Gulbim, savukārt apskaužamu stūrgalvību demonstrēja Indriķis Muižnieks, kurš ar tiesas lēmuma palīdzību atgriezās Latvijas Universitātes rektora postenī.
Arī pasaulē varējām vērot līderus, kas abām rokām cieši iekrampējušies savā krēslā un negrasās atbrīvot vietu citiem. Piemēram, Krievijas prezidents Vladimirs Putins panācis konstitūcijas grozījumus, kas viņam ļautu palikt amatā līdz pat 2036. gadam (drošības pēc šovasar arīdzan tika smagi saindēts Putina galvenais oponents Aleksejs Navaļnijs, kurš brīnumainā kārtā tomēr izdzīvoja).
ASV prezidents Tramps un Baltkrievijas vadonis Aleksandrs Lukašenko ir tik ļoti pieķērušies amatiem, ka nevēlas atkāpties pat pēc zaudējuma vēlēšanās. Kā redzams, šajos gadījumos, līdzīgi kā cīņā pret Covid-19 epidēmiju, nepietiek ar nokdaunu (īslaicīgu triumfu). Lai pārliecinātos, ka pretinieks ir pieveikts un vairs nepretosies, ir vajadzīgs nokauts, vēlams pasaules čempiona Maira Brieža izpildījumā.
Gada cietoksnis: mūsu mājas
“Nekur nav tik labi kā mājās,” tā savulaik dziedāja Normunds Rutulis, un šogad mēs varējām pārliecināties par šo vārdu patiesumu. Mājas kļuva par mūsu patvērumu, kur glābties no apkārt klīstošā vīrusa.
Tās bija kā drošs cietoksnis, kur beidzot varēja atslābt, nedomāt par divu metru distanci, sejas maskām un roku dezinfekcijas līdzekļa lietošanu pēc pieskaršanās katram rokturim. Tagad mājas ir mūsu Visuma centrs, uz kurieni pārcēlies viss: darbs, mācības, izklaide un sabiedriskā dzīve. Savā ziņā tā bija atgriešanās senos laikos, kad latvietis tikai īpašas nepieciešamības gadījumā izbrauca no dzimtās sētas.
Ceļojumus nācies aizstāt ar pārvietošanos starp gultu un ledusskapi; teātru un koncertu vietā jāiztiek ar TV un internetu. Toties mums radusies brīnišķīga iespēja tuvāk iepazīt savus ģimenes locekļus ar visiem viņu paradumiem un dīvainībām, kas atklājas, pavadot kopā 24 stundas diennaktī. Vienīgi jācer, ka šis eksperiments nevilksies pārāk ilgi, jo tad varētu rasties sajūta, ka mājas no cietokšņa pārvēršas par cietumu.
Gada aksesuārs: sejas maska
Pirms dažiem gadiem arī Latvijā izskanēja priekšlikums aizliegt sejas aizsegu lietošanu publiskās vietās, vadoties no Francijas pieredzes, kur šāda aizlieguma galvenais mērķis bija musulmaņu sievietes. Taču tagad ir stājusies spēkā pretēja prasība, un mums visiem nācies pierast pie sejas masku lietošanas.
Iziet sabiedrībā ar neaizsegtu degunu kļuvis gandrīz tikpat nepieklājīgi, kā demonstrēt apkārtējiem kādu citu orgānu. Par masku lietderību cīņā pret Covid-19 bijis daudz strīdu, bet vairums zinātnieku ir vienisprātis, ka tās palīdz ierobežot vīrusu izplatīšanos.
No maskām ir vēl kāds labums: tagad biežāk varam izteikt komplimentu “tev ir skaistas acis”, savukārt dāmām ir iespēja ietaupīt uz lūpukrāsas rēķina, jo aiz maskas viņu apburošais smaids tāpat nebūs redzams.
Gada skolotājs: Uga Dumpis
Pirms gada tikai retais no mums aizdomājās, ar ko nodarbojas Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) un kādus pienākumus veic Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis. Tagad savu ikdienu vairs nevaram iedomāties bez SPKC apkopotās statistikas par Covid-19 izplatību Latvijā, bet Uga Dumpis televīzijas ekrānā ir redzams biežāk nekā Valsts prezidents.
Dumpis gluži kā Dons Kihots kopā ar savu uzticamo cīņubiedru Juriju Perevoščikovu metušies nevienlīdzīgā cīņā pret koronavīrusu; viņi ir centušies panākt, lai katrs Latvijas iedzīvotājs gluži kā reizrēķinu iekaltu galvā pamācību “Mājas. Ziepes. Divi metri!”. Taču izrādās, ka mūsu vidū ir tūkstošiem epidemioloģijas ekspertu, kas gatavi pamācīt Oksfordas universitātē izglītoto profesoru Dumpi, kā labāk cīnīties ar pandēmiju un tās sekām.
Gada uzņemšanās: Mārtiņš Staķis
Iepriekšējā galvaspilsētas dome ar kaunu tika atlaista, kad ilggadējie Rīgas saimnieki Nils Ušakovs un Andris Ameriks jau labu laiku bija pazuduši Briseles tālēs. Covid-19 dēļ Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas vairākkārt nācās atlikt, līdz beidzot tās varēja notikt 29. augustā.
Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izcīnīja valstī pie varas esošā partiju koalīcija, kas ieguva 39 no 60 vietām domē. Tādējādi pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma Rīgā pie varas atkal nonāca “latviešu partijas”, bet “Saskaņa” un “Gods kalpot Rīgai” palika opozīcijā. Galvaspilsētas mēra krēslu ieguvis “Attīstībai/Par” politiķis Mārtiņš Staķis, bet šajā amatā viņu negaida vieglas dienas. Pirmkārt, nāksies izstrēbt iepriekšējās domes vadības savārīto putru, otrkārt, Staķa vadītā koalīcija nebūt nav tik stabila, kā izskatās.
Gada trollis: Aldis Gobzems
Šajā kategorijā šogad bija īpaši sīva konkurence, bet Saeimas deputāts Aldis Gobzems ar aktīvu rosību visa gada garumā izkonkurēja “atmiņas ūdens” tirgotājus un citus sazvērestības teoriju sludinātājus. Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām Gobzems solīja sakravāt čemodānus un ar visu ģimeni pamest Latviju, ja nekļūs par premjeru, bet pēc vēlēšanām pārdomāja un turpināja aplaimot tautu ar pārdomām par vēlamo lietu kārtību.
Piemēram, pavasarī Gobzems sludināja, ka “ārpus mājas 100% visiem jāvalkā maskas”, bet rudenī jau bija kļuvis par skaļāko masku pretinieku, jo viņš neesot “suns ar uzpurni”. Un tā noteikti nebija Gobzema pēdējā metamorfoze.
Gada atgriešanās: Kristīne Misāne
Gada sākumā, vēl pirms Covid-19 ēras, Latvijā ziņu virsrakstos dominēja peripetijas, kas saistītas ar Kristīnes Misānes likteni. Misāne vairāk nekā gadu nosēdēja Dānijas cietumā, kamēr tika izskatīta prasība par viņas izdošanu Dienvidāfrikai, kur bijušais dzīvesbiedrs viņu apsūdzēja kopīgā bērna nolaupīšanā.
Dienvidāfrikā viņai draudēja līdz pat 15 gadu cietumsods, tomēr Dānija galu galā pieņēma lēmumu par Misānes izdošanu Latvijai, kur viņa tika atbrīvota no soda. 3. martā Misāne atgriezās Latvijā, dienu iepriekš pie mums tika reģistrēts pirmais Covid-19 gadījums, un sabiedrība par Misānes lietu drīz vien aizmirsa.
Bet varbūt nevajadzētu aizmirst, jo šis gadījums ir pamācošs tām latvietēm, kas veido attiecības ar ārzemniekiem un ne vienmēr izvērtē iespējamo risku. Cerams, ka Misānes pēdās nesekos mūsu titulētā svarcēlāja Rebeka Koha, kas apprecējusies ar sportistu no Kataras, pārgājusi islāmā un pielikusi punktu sportistes karjerai.
Gada spriedums: Zolitūdes traģēdijas lieta
Latvijā tiesas dzirnas maļ lēni, bet ne vienmēr taisnīgi. Šogad beidzot tika pasludināts spriedums Zolitūdes traģēdijas lietā, kas tika ierosināta, lai sauktu pie atbildības vainīgos par lielveikala “Maxima” sabrukšanu 2013. gada 21. novembrī. Toreiz dzīvību zaudēja 54 cilvēki, vēl vairāki desmiti tika ievainoti.
Izrādās, ka pie visa bijis vainīgs viens cilvēks, būvinženieris Ivars Sergets, kurš nepareizi aprēķinājis lielveikala jumta konstrukciju slodzes. Tiesa viņam piesprieda sešu gadu cietumsodu, bet visus pārējos lietā iesaistītos attaisnoja. Traģēdijas upuru tuvinieki uzskata, ka šāds spriedums ir farss un ņirgāšanās par viņu ciešanām. Acīmredzot varasiestādes pret lietas izmeklēšanu izturējušās tikpat nolaidīgi kā Sergets pret saviem pienākumiem.
Gada sapņu pils: koncertzāle Elizabetes ielā
Ideja par nacionālās koncertzāles būvēšanu Rīgā tiek muļļāta jau gadiem ilgi, vēl kopš Tautas partijas laikiem, kad izskanēja priekšlikums par milzu naudu būvēt koncertzāli uz AB dambja. Šovasar ar negaidītu priekšlikumu klajā nāca kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš ierosināja nojaukt bijušo Latvijas kompartijas ēku Elizabetes ielā un tās vietā uzbūvēt koncertzāli.
Pret šo ideju iebilda daļa arhitektu, kas norāda, ka ēkai ir arhitektoniska vērtība un mēs neesam tik bagāta valsts, lai iznīcinātu funkcionējošas ēkas. Tā vietā amatpersonām labāk derētu padomāt, ko iesākt ar esošiem valsts īpašumiem, piemēram, bijušo čekas mītni Stūra māju, kas tiek viļāta kā karsts kartupelis, jo valsts nekādi nevar izdomāt, ko ar to iesākt.
Gada misionārs: Juris Pūce
Saeima šogad beidzot vienojās par pretrunīgi vērtēto administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz nākamgad Latvijas pašvaldību skaitu samazināt no 119 līdz 42. Reformai bija daudz pretinieku, politiķi ilgi strīdējās par to, vai Varakļāniem jābūt pie Rēzeknes vai Madonas novada, un līdzīgām niansēm, bet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces izlolotais plāns tomēr tika apstiprināts.
Bet paša Pūces misija līdz ar to bija beigusies, jo partijas biedrs Māris Mičerevskis atklāja nepatīkamu patiesību par politiskās virtuves norisēm, un Pūcem nācās aiziet no ministra amata. Tiesa gan, Latvijas vēlētājiem ir īsa atmiņa, un Pūce, kurš atgriezies Saeimā, vēl ir pietiekami jauns, lai sagaidītu savu nākamo iespēju, pirms uzziedēs kāda visiem zināma putna aste.
Gada noziegums: Pāvela Rebenoka slepkavība
Zvērināts advokāts Pāvels Rebenoks tika noslepkavots savās mājās naktī uz 20. septembri, kad slepkavas viņu nežēlīgi piekāva, ņemot talkā arī terases dēļus. Uzbrukumā cieta arī Rebenoka dzīvesbiedrs Ingus Balandins, kuru noziedznieki atstāja dzīvu. Policija sākotnēji paziņoja, ka ticamākais nozieguma motīvs ir laupīšana, uzbrucēji esot pievākuši dārgu pulksteņu kolekciju.
Taču izskanēja arī versija par pasūtījuma slepkavību, jo Rebenoks nebija parasts advokāts, viņš darbojies vairākās skaļās lietās, kas saistītas ar “Liepājas metalurga” bankrotu, OIK biznesu, “Olainfarm” akcionāru konfliktu. Ja tā tiešām bija pasūtījuma slepkavība, tad policijas izredzes atrast nozieguma izpildītājus un pasūtītājus nav lielas, piemēram, joprojām nav izdevies atklāt, kas pirms diviem gadiem nogalināja maksātnespējas administratoru Mārtiņu Bunku.
Gada zaudētājs: Donalds Tramps
ASV prezidents Donalds Tramps vienmēr uzskatījis sevi par veiksminieku, izcilu uzņēmēju, kurš ir tik slavens un neatvairāms, ka drīkst ieķerties kājstarpē ne tikai pornozvaigznēm, bet arī citām noskatītām sievietēm. Taču šogad Trampam pārsvarā nācās samierināties ar zaudējumiem. Viņa lielākais zaudējums bija cīņā ar Covid-19 epidēmiju, jo ASV kļuva par koronavīrusa visvairāk skarto valsti: 16 miljoni inficēto, 300 000 mirušo.
Tramps sākumā to dēvēja par “ķīniešu vīrusu”, kas pāris mēnešu laikā izzudīs pats no sevis, bet Covid-19 nekur nepazuda. Vēl vairāk: ar to sasirga pats Tramps, viņa sieva Melānija un virkne tuvāko līdzgaitnieku. Trampa nekompetence cīņā ar pandēmiju bija viens no iemesliem, kādēļ ASV prezidenta vēlēšanās novembrī lielākā daļa vēlētāju nobalsoja par viņa sāncensi Džo Baidenu.
Tramps saņēma 74 miljonus balsu, par septiņiem miljoniem mazāk nekā Baidens, taču joprojām nav atzinis savu sakāvi. Vēlēšanu rezultātus Tramps apstrīdējis tiesā, bet tiesu cīņās cietis vienu zaudējumu pēc otra. 20. janvārī viņam nāksies izvākties no Baltā nama un atbrīvot vietu Baidenam, bet nav šaubu, ka Tramps un viņa atbalstītāji nekur nepazudīs, tādēļ ASV politikā gaidāma vēl lielāka šķelšanās.
Gada diktators: Aleksandrs Lukašenko
Aprīlī bija ieplānota Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko vizīte Latvijā, lai pārrunātu nākamgad Rīgā un Minskā gaidāmo pasaules hokeja čempionātu un citus kaimiņvalstu attiecību jautājumus.
Vizīti nācās atcelt Covid-19 dēļ, lai gan pats Lukašenko ilgu laiku noliedza vīrusa bīstamību un apgalvoja, ka cīņā pret šo slimību pietiek ar degvīnu un pirti. Lai gan agrāk Lukašenko dēvēja par “Eiropas pēdējo diktatoru”, vairāk nekā 25 gadus ilgās valdīšanas laikā Eiropa pie viņa jau bija pieradusi un uzskatīja par nekaitīgu tēvoci, kurš dažkārt uzspēlē hokeju ar savu čomu Vladimiru Putinu.
Savu īsto seju Batjka parādīja pēc prezidenta vēlēšanām 9. augustā, kad paziņoja par uzvaru, lai gan opozīcija viņu apsūdzēja rezultātu viltošanā. Opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska atrada patvērumu Lietuvā, bet simtiem tūkstošu baltkrievu jau mēnešiem ilgi protestē pret Lukašenko varu, nebaidoties no omoniešu zvērībām. Ar nevardarbīgās pretošanās palīdzību reiz tika sagrauta PSRS impērija, un jācer, ka arī baltkrieviem izdosies atbrīvoties no tās paliekām.
