Gada notikumi 2019: pastāvēs, kas pārvērtīsies 0
“Mājas Viesis” piedāvā atskatīties uz aizvadītā gada notikumiem un spilgtākajiem personāžiem.
Latvieša mīļākais ēdiens, kā zināms, ir otrs latvietis, un tieši pirms gada valdība mums sagādāja jauku Ziemassvētku dāvanu, kad svētku priekšvakarā atvēra tā sauktos čekas maisus, lai ikviens varētu izpētīt, vai kāds no radiem, draugiem un kaimiņiem nav bijis VDK ziņotāju sarakstā.
Šogad dāvanas bijušas nedaudz pieticīgākas, bet vismaz VID mums ir devis iespēju pasapņot par lielo veiksmi, jo ieviesa čeku loteriju, kurā iespējams laimēt līdz pat 10 000 eiro.
Latvijas ekonomikā vērojama stabila izaugsme, bezdarbs turpina samazināties, un pircēji ir gatavi atvērt savus maciņus. Bijušās rūpnīcas tiek pārveidotas par tirdzniecības centriem, piemēram, šogad kādreizējās Kuzņecova porcelāna fabrikas vietā atvēra tirdzniecības un izklaides centru “Akropole”.
Bēdīgs liktenis piemeklējis arī vienu no padomju laika rūpniecības “dinozauriem” – kosmētikas ražotāju “Dzintars”, kurš nespēja pielāgoties tirgus pārmaiņām un tika pasludināts par maksātnespējīgu.
Par pielāgošanos laikmeta prasībām jādomā ne tikai ražošanas uzņēmumiem, bet arī citām nozarēm. Kapitālisms ir nežēlīgs, par ko nācās pārliecināties arī televīzijas kanāla “LNT” raidījumu vadītājiem un žurnālistiem, jo šis kanāls tiek likvidēts, saplūdinot to ar “TV3”.
Dažkārt vienkārši ir jājūt īstais brīdis, kad aiziet ar godu, kā to izdarīja Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers, kurš pēc konflikta ar teātra kolektīvu paziņoja par atkāpšanos no amata.
Savu posteni pēc vairāk nekā 20 gadus ilga darba nācās pamest arī Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājam Arnim Cimdaram. Citu taktiku izvēlējās Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks, kurš negribēja samierināties ar izglītības ministres Ilgas Šuplinskas centieniem izstumt viņu no rektora krēsla, tādēļ šis konflikts tiek risināts tiesas gaiteņos.
Bet gada spītīgākā personāža tituls neapšaubāmi pienākas Andrim Kivičam, kurš tā arī nekļuva par kultūras ministru, bet visu gadu nenogurstoši rūpējās, lai latviešiem būtu, par ko patrīt mēles.
Gada pensionārs: Aivars Lembergs
Kad ilggadējais Ventspils pašvaldības vadītājs Aivars Lembergs pirms pāris gadiem sasniedza pensionēšanās vecumu, viņš jokoja, ka pašsajūta viņam esot kā 25 gadus vecam jauneklim, nevis pensionāram.
Vairāk nekā desmit gadu ilgais Lemberga tiesas process ir pierādījis, ka viņš tiešām dzīvo citā laika dimensijā, taču šogad arī Lembergam beidzot nācās apzināties, ka viņa vara un ietekme Latvijas politikā ir gājusi mazumā.
Viņa politiskais spēks – Zaļo un zemnieku savienība tika izstumts no valdības, bet gada nogalē pret viņu tika vērstas ASV sankcijas, kuru mērķis ir mazināt Lemberga politisko un ekonomisko ietekmi.
Amerikāņiem acīmredzot nebija gājuši pie sirds Lemberga izteikumi, pielīdzinot NATO karavīrus okupantiem. Lemberga ģimenei noteikts aizliegums ieceļot ASV, bet ar pensiju 6000 eiro mēnesī un citiem ienākumiem Lembergam ir plašas iespējas baudīt dzīvi tepat, Latvijā. Piemēram, apmeklēt Ventspils koncertzāli, kur šogad tika uzstādītas vairāk nekā miljons eiro vērtas ērģeles.
Gada ķēriens: Kokneses kokaīns
Daugavā pie Kokneses ir labas samu zvejas vietas, kur iespējams noķert pat 100 kg smagus milzeņus, bet janvārī Kokneses novadā policija tika pie vēl varenāka ķēriena: divām tonnām kokaīna, kura tirgus vērtība bija vismaz 65 miljoni eiro. Narkotikas bija ievestas no Ekvadoras un paredzētas tālākai izplatīšanai Eiropā. Izmeklētājiem ir aizdomas, ka narkotiku kontrabandā bija iesaistīti arī muitas darbinieki.
Gada reformators: Juris Pūce
Cīņā par administratīvi teritoriālo reformu Latvijā jau salauzts daudz šķēpu, bet tas nav atturējis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci, kurš gluži kā Dons Kihots sācis ofensīvu, lai kārtējo reizi pārzīmētu Latvijas novadu karti. Pūces virzītā reforma paredz, ka līdzšinējo 119 pašvaldību vietā paliks tikai 39 (piecas republikas pilsētas un 34 novadi).
Ministrs uzsver, ka reforma palīdzēs ietaupīt naudu un uzlabos pašvaldību darba efektivitāti, bet reformas pretinieki to uzskata par nepārdomātu un nepietiekami sagatavotu soli, kura īstenošanā nav ņemtas vērā iedzīvotāju intereses. Skeptiķi tikmēr norāda, ka viss jaunais ir vien labi aizmirsts vecais: Latvijas novadu karte pēc Pūces reformas būs aizdomīgi līdzīga 26 rajonu modelim, kas bija spēkā padomju laikā.
Gada atgriešanās: Egils Levits
Pirms četriem gadiem Egils Levits jau kandidēja uz Valsts prezidenta posteni, bet pēdējā kārtā viņam nācās piekāpties Raimondam Vējonim. Tā kā šogad Vējonis nolēma nepretendēt uz otro termiņu prezidenta amatā, tad Levitam radās iespēja ar atkārtotu piegājienu kļūt par valsts vadītāju, un šo iespēju viņš ļoti prasmīgi izmantoja.
Atšķirībā no citām reizēm, kad Valsts prezidenta vēlēšanu iznākums tika lemts aizkulišu cīņās un zoodārza kabinetos, šoreiz nebija gandrīz nekādas intrigas: Saeimā par prezidenta amata kandidātiem pirmoreiz bija atklāts balsojums un Levits pārliecinoši uzvarēja jau pirmajā balsošanas kārtā. Un tā mēs beidzot tikām pie Valsts prezidenta, par kuru nav jākaunas, kad viņš uzstājas uz starptautiskās skatuves.
Gada miskaste: Rīgas infrastruktūra
Rīgas iedzīvotājiem šogad draudēja ārkārtas situācija atkritumu apsaimniekošanas jomā, jo cīņa par ietekmi šajā biznesā varēja beigties ar to, ka nebūs neviena, kam uzņemties atbildību par atkritumu izvešanu. Rīgas dome ienesīgo atkritumu biznesu gribēja nodot monopola rokās, bet to nepieļāva konkurences uzraugi.
Atkritumu krīze bija viens no iemesliem, kas noveda pie Rīgas domes atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu rīkošanas nākamā gada februārī. To, ka galvaspilsētā nav kārtīga saimnieka, apliecina arī Rīgas tiltu bēdīgais stāvoklis: šogad satiksmei tika slēgts Deglava tilts, sliktā tehniskā stāvoklī ir arī Vanšu un Brasas tilts.
Lielu daļu galvaspilsētas budžeta aprij dotācijas “Rīgas satiksmei” (130 miljoni eiro gadā), bet rīdzinieki tāpat nav apmierināti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitāti. Par to liecina arī skrejriteņu bums, kas šogad bija vērojams Rīgas ielās.
Gada bēgļi: Nils Ušakovs un Andris Ameriks
Jūrā valda nerakstīts likums, saskaņā ar kuru kapteinis pēdējais pamet grimstošo kuģi, bet ilggadējiem galvaspilsētas vadītājiem un Rīgas brīvostas valdes locekļiem Nilam Ušakovam un Andrim Amerikam par šiem jūrnieku tikumiem, iespējams, nekas nebija zināms. Toties viņi noteikti būs dzirdējuši par žurkām, kas krīzes situācijā pirmās sajūt deguma smaku un steidzas glābt savu ādu.
Ušakovs un Ameriks apbrīnojami veikli aizbēga no korupcijas skandālos slīkstošā Rīgas domes “Titānika”, lai turpmākos piecus gadus kā Eiropas Parlamenta deputāti “cīnītos par rīdzinieku interesēm” Briselē. Šajā cīņā viņiem noteikti palīdzēs biedrene Tatjana Ždanoka, kas jau 15 gadus darbojas Eiropas Parlamentā un gluži kā drosmīgais padomju izlūks Štirlics imperiālistu ielenkumā varonīgi aizstāv “krievu pasaules” pozīcijas.
Vienīgie, kas sēro par žurku aizbēgšanu, ir Rīgas domes kaķi Kuzja un Muris, kuru dzīve kļuvusi pavisam garlaicīga: Ušakova pēctecis Oļegs Burovs viņus bez ceremonijām izlika no mēra kabineta, jo viņam esot alerģija pret kaķiem.
Gada karognesēja: Grēta Tūnberga
2018. gada augustā, kad Zviedrijā sākās jaunais mācību gads, 15 gadu vecā skolniece Grēta Tūnberga kādu dienu devās nevis uz skolu, bet gan pie Zviedrijas parlamenta, lai vienatnē protestētu pret valdības bezdarbību klimata pārmaiņu jautājumā. Tobrīd neviens nevarēja iedomāties, ka pusaudze ar plakātu “skolas streiks par klimatu” kļūs par pasaules mēroga slavenību un viņai būs miljoniem sekotāju, kas pieprasīs aktīvāku rīcību, lai mazinātu globālās sasilšanas sekas.
Pagājis tikai gads, bet Grēta jau uzstājusies no ANO tribīnes, izvirzīta Nobela Miera prēmijai, un žurnāls “Time” viņu atzinis par Gada cilvēku, kurš šogad visvairāk ietekmējis notikumus pasaulē. Protams, viņai ir arī daudz pretinieku, kas izmanto gan racionālus argumentus (par klimata pārmaiņām jāspriež zinātniekiem, nevis pusizglītotiem pusaudžiem), gan mazāk racionālus (aiz Grētas stāv ļauno spēku sazvērestība). Taču nevar noliegt vienu: Grēta ir likusi daudziem aizdomāties par mūsu planētas nākotni, un tā ir viņas uzvara.
Gada ugunsgrēks: Parīzes katedrāle liesmās
Francijas galvaspilsētas Parīzes iedzīvotājiem un viesiem Lieldienu nedēļa sākās ar pamatīgu šoku, jo 15. aprīlī uguns liesmas pārņēma savā varā slaveno Parīzes Dievmātes katedrāli. Vairāk nekā 850 gadu vecais dievnams ir viens no Parīzes un visas Francijas simboliem; tam ir būtiska loma Eiropas kultūras un kristietības vēsturē. Franču rakstnieka Viktora Igo romāns “Parīzes Dievmātes katedrāle” ir literatūras klasika, kas zināma visā pasaulē.
Dievnama aizdegšanos tieši Lieldienu nedēļā daļa katoļu tulkoja kā Dieva zīmi, kas brīdina par sekām, ko izraisīs Eiropas novēršanās no kristietības. Gan Francijā, gan citviet Eiropā daudzas slavenās katedrāles mūsdienās vairāk ir tūrisma apskates objekts, nevis lūgšanu vieta. Par laimi, lielu daļu Dievmātes katedrāles mākslas dārgumu izdevās glābt un franči jau sākuši katedrāles atjaunošanas darbus, ko plāno pabeigt piecu gadu laikā.
Gada filma: “Dvēseļu putenis”
Šogad svinējām 100 gadu jubileju kopš Latvijas armijas dibināšanas un mūsu karavīru uzvaras Neatkarības karā pret Bermonta karaspēku. Par labāko pieminekli latviešu karavīru varonībai kļuva kinofilma “Dvēseļu putenis”, kas veidota pēc Aleksandra Grīna izcilā romāna motīviem.
Filmēšana ilga vairākus gadus, un sākotnēji šis projekts vairāk tika piesaukts saistībā ar skandāliem par finansējuma piešķiršanu ārpus konkursa. Bažas par gaidāmās filmas kvalitāti vēl vairāk pastiprināja tas, ka filmas režisoram Dzintaram Dreibergam nebija pilnmetrāžas kino pieredzes, bet galvenās lomas atveidotājam Oto Brantevicam tā vispār bija debija kino.
Taču iznākums ir krietni pārspējis cerības: “Dvēseļu puteni” atzinīgi vērtē gan kino kritiķi, gan skatītāji, kas filmai palīdzējuši uzstādīt pašmāju kino kases ieņēmumu rekordus. Filmas iespaidā pat no jauna izdots Grīna romāns, ko daudzi tagad pārlasa ar svaigu skatu.
Gada seriāls: nebeidzamais breksits
Breksits ir kā tas čalis bārā, kurš visiem stāsta, ka tūlīt ies mājās, bet nemitīgi paliek uz vēl vienu dzērienu: šāds joks sāka klīst par krietni ieilgušo sāgu, ko izraisīja Lielbritānijas centieni izstāties no Eiropas Savienības.
Referendums, kurā britu vēlētāji nobalsoja par šādu lēmumu, notika jau 2016. gada vasarā, taču breksita īstenošanas termiņš tika arvien atlikts un atlikts. Šogad tas vispirms bija 30. marts, tad to pārcēla uz 31. oktobri, bet vēlāk pārbīdīja uz 2020. gada 31. janvāri.
Nespējot panākt vienošanos ar Briseli par izstāšanās noteikumiem, amatu zaudēja Lielbritānijas premjere Terēza Meja, kuras vietā stājās Boriss Džonsons. Decembrī viņa vadītā Konservatīvā partija uzvarēja Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās, un Džonsons ir apņēmies nākamgad novest breksitu līdz galam.
Taču gaidāms, ka Apvienotās Karalistes politiskās kaislības ar to nevis beigsies, bet tikai pastiprināsies, jo Skotija vēlas palikt Eiropas Savienībā, tādēļ varētu pieprasīt vēl vienu referendumu par neatkarības pasludināšanu.
Gada aktieris: Volodimirs Zelenskis
Pēdējo gadu laikā Latvijā varējām vērot, kā bijušais Nacionālā teātra aktieris Artuss Kaimiņš licis lietā savu šovmeņa talantu, lai kļūtu par politiskās partijas līderi un tiktu pie ietekmes Saeimā, bet ukraiņu komiķis Volodimirs Zelenskis šogad īstenoja vēl iespaidīgāku karjeras pavērsienu.
Pirms tam viņš TV seriālā “Tautas kalps” spēlēja vienkāršu vēstures skolotāju, kurš pēkšņi kļūst par tautas varoni un tiek ievēlēts par Ukrainas prezidentu. Zelenskis šo sapņu scenāriju īstenoja dzīvē, jo Ukrainas prezidenta vēlēšanās saņēma 73% balsu un sakāva līdzšinējo prezidentu, “šokolādes karali” Petro Porošenko.
Tas bija vieglākais darbiņš, bet tagad Zelenskim nācies ķerties pie daudz smagāka uzdevuma: pārvaldīt valsti, kuras izaugsmi kavē vāji attīstīta ekonomika, plaši izplatīta korupcija un bruņots konflikts ar Krievijas atbalstītiem separātistiem. Risināt šīs problēmas ir daudz grūtāk nekā stāstīt jokus TV ekrānā, un, ja Zelenskis netiks galā ar saviem pienākumiem, tautas atbalstu ātri vien var nomainīt dusmas un naids.
In memoriam
Šogad atvadījāmies no akadēmiķa Jāņa Stradiņa (85), gleznotājas Džemmas Skulmes (94), aktiera Andreja Žagara (60), rakstnieces Andras Neiburgas (62), TV žurnālista Mārtiņa Ķibilda (46), aktiera Imanta Skrastiņa (78), dziedātājas Māras Krievkalnes (75), teātra režisora Feliksa Deiča (82) un aktrises Helgas Dancbergas (77). Mūžībā aizgāja arī mecenāts Boriss Teterevs (65), diriģents Mariss Jansons (76), zinātnieks Ivars Knēts (80), politiķes Anna Seile (79) un Vaira Paegle (76), ierēdne Ārija Iklāva (86), pavārgrāmatu autore Antoņina Masiļūne (98) un autobraucējs Ivars Caune (60).
Pasaule atvadījās no dziedātāja Karela Gota (80), bijušā Francijas prezidenta Žaka Širaka (86), modes dizainera Karla Lāgerfelda (85), rakstnieces Rozamundes Pilčeres (94), komponista Mišela Legrāna (86), kinorežisoriem Georgija Danelijas (88) un Marka Zaharova (85). Mūžībā aizgāja arī aktieris Pīters Fonda (79), kosmonauts Aleksejs Ļeonovs (85), autobraucējs Nikijs Lauda (70), biatlonists Halvards Hanevolds (49) un bijušais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs (83).
