Megasaimniecību būs aizvien vairāk. “Gausēnu” saimnieks par graudu audzēšanu un tehnoloģijām 0
Pāvilostas novada Vērgales pagasta ZS “Gausēni” saimnieks agronoms Jānis Cielava augkopībā darbojas jau 42 gadus. Saimnieka izveidotajā sēklaudzēšanas saimniecībā izmanto visjaunākās augu audzēšanas metodes un ar ražīgu tehniku kuļ augstas ražas. “Aizvadītais gads ir jāaizmirst. Tāds nokrišņu daudzums rudenī un sekojošs sausums manā darbības laikā nav bijis. Situācija ir smaga, bet būs labi. Aizvadītais rudens bija labs, varēja visu iesēt, viss labi ieauga,” lielas graudaudzētāju daļas noskaņojumu raksturo saimnieks.
– Vai pēc ekstremālajiem pēdējo divu gadu dabas apstākļiem ir mainījusies sējumu struktūra?
– Sējumu struktūra saistībā ar slapjumu un sausumu mainījās. Pērn vairāk sējām ziemājus, graudus un rapšus. Tomēr slimību izskaušanai un augu sekas maiņas nodrošināšanai ir jābūt arī vasarājiem. Manā saimniecībā 65% sējplatību aug ziemāji, vasarāju īpatsvars ir 35%.
– Kādas ziemāju kultūras audzējat?
– No graudiem vien ziemas kviešus. Agrāk audzēju arī rudzu sēklu. Tai nebija pieprasījuma, tāpēc pirms astoņiem gadiem pārtraucu. Patlaban lielākā daļa saimniecību ir pārgājušas uz hibrīdajiem rudziem, tos iegūst pavisam citos, mums neiespējamos apstākļos.
– No Latvijā selekcionētās ‘Kaupo’ un no citām populāciju šķirnēm cep labu maizi. No hibrīdšķirnēm ceptajai maizei ir sliktāka kvalitāte.
– Piekrītu, ir vēl vecākas šķirnes nekā ‘Kaupo’. Bija ‘Puhovčanka”, lietuviešu ‘Duonuai’, kas, iespējams, ir vēl labāka. Tomēr patlaban zemnieks audzē to, ko viņam ir vieglāk audzēt un ar ko vieglāk pelnīt. ‘Puhovčankai’ salmu garums bija gandrīz divi metri. Tā ir starpība. ‘Kaupo’ rudzu šķirni var kult 5–6 t/ha. Hibrīdos rudzus var kult arī 8–10 t/ha. Mēs atrodamies ļoti tālu no pārstrādes uzņēmumiem, tomēr osta ir blakus. Mūsu pusē audzētos graudus galvenokārt sūta pāri jūrai. Šeit, Pāvilostas novadā, ‘Kaupo’ šķirnes rudzus neaudzē. Visi dzirnavnieki atrodas 200 km attālumā no mums. Transporta izmaksas noēd pilnīgi visu peļņu. Arī maizes cepēju mūsu reģionā ir salīdzinoši maz. Liepājā vairs nav nevienas maizes ceptuves.
Jēga audzēt konkrētu šķirni ir vien tad, ja to pārdod konkrētajam dzirnavniekam. Svarīgi – šos graudus paredz konkrētai maizei.
Es neaudzēšu rudzus. Mani kādreiz mācīja – apstākļi, nevis mūsu griba nosaka, ko un kā audzēt, kā saimniekot. Šo mācību daudzi saimnieki patlaban neievēro. Viņi vēlas audzēt kviešus tur, kur tie neaug. Vietās, kur būtu jāsēj auzas vai rudzi. Tā ir viņu kļūda. Kvieši ir visprasīgākā kultūra, tāpēc ir jāviļas. Rudzus Liepājas pusē vajadzētu audzēt vairāk, tomēr diemžēl to nedara. Mums ir gan labas zemes, gan arī piejūras zemes, tās ar smiltiņām sastāvā ir vieglākas, tāpēc rudziem vairāk piemērotas. Saimnieki pēdējā laikā gan sāk vairāk hibrīdos rudzus sēt.
– Kādas ziemas kviešu šķirnes audzē Gausēnos?
– Ziemāji, tostarp ziemas rapši, aug 130 ha platībā, ziemas kvieši – 70 ha platībā. Audzēju galvenokārt šķirnes ‘Skagen’ un arī ‘Edvins’. Latvijā visvairāk izvēlēto ‘Skagen’ nu jau vismaz desmit gadus sēju tāpēc, ka rezultāti ir labi gandrīz visus gadus. Iespējams, kādu gadu kāda šķirne ar kaut ko pārsteidz, tomēr par ‘Skagen’ ir ļoti labas atsauksmes. ‘Edvinu’ sēju meža ielokos un audzēju aptuveni 15 ha platībā akotu dēļ. Meža zvēriem akoti nepatīk.
Zeme mūsu saimniecībā dažāda, neviendabīga, ne gluži piemērota kviešiem. Pagājušo gadu neskaitīsim, tad vidējā ziemas kviešu raža bija 6,3 t/ha. Ziemas kviešiem sakņu sistēma atrodas dziļāk zemē. Ražas kritums vienalga pērn bija liels. Gadu agrāk es kūlu vidēji 8,7 t/ha. Vēl gadu agrāk vidēji 9 t/ha. ‘Skagen’ šķirnei togad vidējā raža bija 9,6 t/ha. ‘Edvinam’ raža ir mazāka, tas vidējo ražu samazina.
– Kāda ir ziemas kviešu audzēšanas tehnoloģija?
– Augam ir jādod tas, ko tam vajag. Vispirms vajag sastrādāt zemi – kaļķot un dot mēslojumu. Kaļķoju tur, kur ir vajadzīgs. Ja vajag, pēc 3–4 gadiem kaļķošanu atkārtoju.
Tad ir jāiesēj laba sēkla. Tas nozīmē, ka tai ir jābūt uz dīdzību pārbaudītai sēklai, jābūt labam ataudzējumam. Esmu sēklaudzētājs, man ir pirmsbāzes un bāzes ataudzējums. Arī C1 un C2 ataudzējumi.
Sēklai turpinām audzēt ziemas kviešus, vasaras kviešus un miežus. Ir jānodrošina pareizā augu biezība. Pērn rudenī saimniecības guva mācību no savām kļūdām. Varēja sēt pirms ierastā laika, augustā, un, zinot iepriekšējā gada pieredzi, daudzi to darīja. Ja sēj agrāk, ir jāsamazina izsējas norma, lai sējums nepāraugtu un neizstīdzētu. Rezultāts pārāk blīvai sējai ir izsušana. Ja cilvēks mācās no savām kļūdām, tad viss ir kārtībā. Diemžēl arī mūsu pusē vairākas saimniecības to neizdarīja.
Aizvadītā ziema augu pārziemošanai bija ideāla. Patlaban lauki izskatās neglīti, izretojušies, augi rudenī sakrita. Protams, sējumi ir beigti.
Nākamais – ja ir iesēts, ir jāmēslo. Jau rudenī liekam kompleksos minerālmēslus – NPK, kur mazāk ir slāpekļa. Pavasarī mēslojam ar lielāku N īpatsvaru. Cenšamies augiem dot labas kvalitātes minerālmēslus. Tie ir dažādi. Ir Krievijā, ir Somijā ražotie minerālmēsli, tiem var būt atšķirīga kvalitāte. Es cenšos mikroelementus dot pilnā apmērā.
Kompleksos minerālmēslus dodu 250 kg/ha rudenī un 200 kg/ha pavasarī. Rudenī dotajiem minerālmēsliem ir atšķirīgs sastāvs no pavasarī dotajiem.
Jāskatās arī, ko mēslo. Rapšiem rudenī vajag vairāk slāpekļa nekā kviešiem. Es rudenī dodu rapšiem 45 kg/ha slāpekļa tīrvielā. Ja to nenodrošina ar kompleksajiem minerālmēsliem, tad papildus lieto slāpekļa mēslojumu.
Jāņem vērā arī lauka īpatnības, katram laukam mēslojuma proporcijas būs atšķirīgas. Svarīgi arī, vai sēj kviešus pēc kviešiem vai kviešus pēc pupām, vai kviešus pēc rapšiem. Katrā no iepriekš nosauktajiem gadījumiem ir jādod atšķirīgas devas un atšķirīgi minerālmēsli. Ja sēj kviešus pēc kviešiem, ir jādod vairāk slāpekļa, augsnē iestrādā salmus. Pēc rapšiem ir citādi. Pēc pupām augsnē ir palicis daudz organiskā slāpekļa, tāpēc jācenšas slāpekli dot pavisam maz vai vispār dot tikai kāliju.
– Vai atmaksājas pirkt dārgākus un labākus minerālmēslus?
– Kvalitāte vienmēr atmaksājas. Šis ieguldījums ar ražu atpelnīsies. Protams, Somijā ražotie minerālmēsli ir dārgāki nekā Krievijā ražotie. Baltkrievijā ražo vēl lētākus minerālmēslus, tomēr neviens zemnieks tos nepērk. Graudu audzētāji ir sapratuši kvalitātes svarīgumu. Tie laiki, kad Latvijā pārdeva Uzbekistānā iegūtos minerālmēslus, ir beigušies. Minerālmēsli ceļā līdz Latvijai bija gandrīz sakaltuši. Saimnieki, kam lauksaimniecība ir bizness, ļoti novērtē kvalitāti. Arī sējas agregāti uzlabojas. Aizvien vairāk ir agregātu, kas vienlaikus sēj un iestrādā minerālmēslus. Ar šiem agregātiem nekvalitatīvus minerālmēslus nevar iedot. Caurulītes aizsērēs un būs ziepes. Tāpat notiks kukurūzas sējmašīnās. Ja minerālmēslus vienkārši kaisa pa lauku, tad ir vienkāršāk.
Lielākajai daļai saimnieku cena vairs nav kritērijs minerālmēslu izvēlē.
– Kādus darbus vēl veicat rudenī?
– Rudenī vēl ir jāveic smidzināšana, jo šajā gadalaikā ziemas kviešos tāpat kā rapšos ir jāapkaro nezāles. Lai tās neapēd to, kas paredzēts labībai, lai nesavairojas sārņaugi, kas aizņem dzīves telpu, atņem kultūraugiem vietu.
– Ko darāt pavasarī?
– Pavasarī pirmais darbs ir virsmēslošana. Ar kompleksajiem minerālmēsliem, ar slāpekļa minerālmēsliem, ko liek divās reizēs, tad ir jādod pretveldres preparāti. Ja vēlas kult vairāk nekā 6 t/ha, ir jādomā par veldri. Nezinu nevienu veldres noturīgu šķirni, kurai nemaz nevajadzētu dot pretveldres preparātus laikā, kad dabas apstākļi ir neprognozējami. Mēs aprīlī nezinām, kas notiks maijā, jūnijā vai jūlijā. Ja zinātu, ka būs tāds sausums kā pērn, varētu neko tādu nelikt. Tad taupītu naudu, tomēr mēs to nezinām. Šī apdrošināšana pret veldres risku ir daudz labāka nekā sējumu apdrošināšana kā tāda. Iedod augam to, ko tam vajag, un nodrošinies pret visu slikto, tad viss ir kārtībā. Protams, no ļoti lielas viesuļvētras neviens nav pasargāts.
Nākamais – pirmā barošana ar mikroelementiem. Vienlaikus ar pirmo smidzinājumu ir jāiedod vissvarīgākie mikroelementi. Pārējā audzēšanas laikā, ja vēl būs 2–3 smidzināšanas, dod vēl citus mazāk svarīgus mikroelementus. Svarīgākie mikroelementi graudiem ir mangāns, cinks un varš. Pēdējie divi nosauktie ir jāiedod jau cerošanas fāzē. Tos var dot arī vēlāk, tomēr tad tie ražu ietekmēs. Mangāns ir vajadzīgs visā augšanas laikā, to liek papildus klāt nākamajos smidzinājumos.
Mazāk svarīgie, tomēr tāpat vajadzīgie mikroelementi ir bors, dzelzs. Ir tā sauktie mikromakro elementi, kurus varētu dēvēt par makroelementiem, tas ir sērs un magnijs, svarīgi īpaši kviešiem. Tiem ir jāveido proteīns, lai kūlums būtu pārtikas graudu grupā.
Tad ir pavasara nezāļu apkarošana, cīņa pret slimībām un kaitēkļiem. Jāskatās, kāds pākšaugs ir bijis priekšaugs. Ja audzē kviešus pēc kviešiem, daudz nopietnāk ir jādomā par slimību apkarošanu. Īpaši tad, ja strādā ar bezaršanas tehnoloģiju. Manā saimniecībā izmanto tradicionālo lauku apstrādes metodi – aršanu. Bezaršanas tehnoloģijas gadījumā vairāk jādomā arī par kaitēkļu apkarošanu.
Darbs turpinās līdz vārpošanai. Tad sāk skaitīt ražu; to var darīt, kad ir aizmetušās vārpas.
– Kādas papildu prasības izvirza sēklu audzētājiem?
– Mums sēklas graudi veido aptuveni trešdaļu no kopražas. Protams, sēklu laukiem ir savas prasības, ir jāatskaitās VAAD, kas uz lauka ir audzis pat pirms trim gadiem. Nav tā, ka iesēj un uzreiz sāc ražot sēklu. Sēklu lauku VAAD eksperti to augšanas laikā izstaigā krustām šķērsām. Ja lauka apskate/aprobācija nav veikta, sertifikātu nedod. Kad sēkla ir sagatavota, tad notiek sertificēšana. Zemnieki to saprot un sēj aizvien augstāku, labāku ataudzējumu. Svarīgs ir ataudzējums, tā vecums. Ļoti daudzas saimniecības visu sēklu nevar nopirkt, un nebūtu arī kur pirkt, tāpēc pavairo pašas. Vienu gadu pērk sertificētu sēklu, tad vienu gadu savos laukos pavairo. Tātad ik gadu pērk noteiktu daudzumu sertificētu sēklu, lai pavairotu uz vienu gadu. Nevis 10 gadu pavairošanai, kā notika pirms 20 gadiem. Gudri zemnieki, kam tas ir bizness, par to domā.
Arī ražas zemniekiem ir aizvien labākas. Aizvadīto gadu nepieminēsim, kaut 6,3 t/ha ziemas kviešiem šķiet laba raža. Bet agrāk taču kūla vismaz 9 t/ha!
– Vai 6,3 t/ha raža ļauj atpelnīt ieguldīto naudu?
– Nē, protams, jākuļ ir vairāk, lai atpelnītu. Jūsu nosauktā raža bija vien ziemas kviešiem. Vasaras kviešus pērn kūlu 4,2 t/ha, miežus 3,3 t/ha, pupas 2,8 t/ha. Vislielākais ražas kritums pērn bija vasarājiem. Protams, 4,2 t/ha kādam saimniekam ir ļoti laba raža. Es agrāk mazāk par 7 t/ha vasaras kviešus nekūlu. Miežiem raža agrāk bija vismaz 6 t/ha. Nevaru teikt, ar cik lielu kūlumu izeju pa nullēm. Man 2 t/ha noteikti rada zaudējumus. Ja vairāk ieguldi, plāno lielāku ražu. Tāpēc ir vairāk jākuļ, lai nosegtu izmaksas. Lai būtu pa nullēm, vismaz 4 t/ha ir jākuļ, tas ir vidējais rādītājs labībai, ar rapšiem ir cita rēķināšana.
– Kādas vasaras kviešu šķirnes audzējat?
– Audzēju Dānijā izveidoto vasaras kviešu šķirni ‘Licamero’. Lielāko daļu ražas pārdodu sēklai. Es galvenokārt sēju citās valstīs selekcionētās šķirnes. ‘Edvins’ ir vienīgais izņēmums. Citu valstu selekcionāri var ieguldīt ļoti daudz naudas savu šķirņu veidošanā. Viņu šķirnes no Latvijas šķirnēm atšķiras diezgan būtiski. Latvijas šķirņu vasaras kviešus neesmu audzējis tāpēc, ka šo kultūru sāku audzēt salīdzinoši nesen. Miežus gan daudz agrāk sāku audzēt, tostarp sēklai. Audzēju Latvijā izveidoto miežu šķirni ‘Ansis’, kura sējums uz lauka bija ļoti neizlīdzināts. Tad pirmo reizi pārgāju uz rietumvalstīs izveidotajām šķirnēm, sēju ‘Annabellu’. Tai sējums ir kā galds. Diemžēl tā tas ir, Latvijas šķirne nestāv blakus citās valstīs selekcionētajām šķirnēm.
Vasaras kviešu audzēšanas tehnoloģija ir tāda pati kā visiem vasarājiem. Uzskatu, ka vispirms jābūt rudens arumam. Nesēju rugainēs. Pavasarī ir viena kultivācija, minerālmēslu iestrāde un sēšana. Amazone sējmašīna trīs darbus dara vienlaikus – frēzē, šļūc, pieveļ. Sēklas gultni pieveļ, iesēj un atkal pieveļ vadziņu pēc sējas. To visu dara vienā gājienā. Sēt arumā nav labi, zeme ir jāiestrādā, jāpiešļūc, tāpēc pirms tam veic kultivāciju, nolīdzināšanu. Sējot uzreiz arumā, nav kvalitātes. Zeme ir augstāka, sēklas gultne ir nevienmērīgāka.
Tad iesēj, vēlreiz dod virsmēslojumu. Manas augsnes ir ļoti akmeņainas. Lai kombains neciestu, akmeņi jānovāc. Šim darbam ir jāvelta daudz enerģijas. Tad ir jāīsteno augu aizsardzības programma, jādod herbicīdi, fungicīdi, insekticīdi, arī pretveldres preparāti. Visās reizēs augu aizsardzības līdzeklim pievieno mikro un makroelementus.
– Kādas vēl kultūras aug Gausēnos?
– Audzēju lauka pupu šķirni ‘Fuego’. Zaļināšanai pupas nederēja jau pērn. Diemžēl Zemkopības ministrijā sēž ierēdņi, kas neko nejēdz no lauksaimniecības, nezinu, kurš gribēja pupu audzēšanu bez augu aizsardzības līdzekļiem (AAL). Divas saimniecības pērn pamēģināja. Viena nokūla pustonnu, pierunāja Saldus labību nopirkt lopbarībai. Otrs saimnieks aizveda ražu uz mežu. Audzējot bez AAL, notiek nezāļu, slimību un kaitēkļu pavairošana. Pupas bez AAL audzēt nevar. Zirņus var.
Pupu audzēšanā mūsu gadījumā runa ir par augu seku. Pupas ļoti daudzas saimniecības audzēja un turpina audzēt. Protams, mazāk saimniecību nekā agrāk, jo tā vairs nav zaļināšana. Ir pat Liepājas pusē viena saimniecība, kas pupas audzēs 600 ha platībā. Dāņu saimnieks ir sapratis – pupas ir ideāls priekšaugs visām kultūrām.
Es pupas audzēju 15–20 ha platībā. Pēcietekme tām ir divus gadus. Pupas piesaista slāpekli, tām ir pilnīgi citas slimības, citi kaitēkļi, tās ir augsnes atveseļotājas konkrētajā brīdī, sakņu sistēma tām ir dziļāka, stiprāka. Zālāju, rušināmkultūru, kā mācīja pirms 40 gadiem, patlaban nevienam nav. Taču ir jācenšas kaut ko ielikt pa vidu labībai. Un pupas ir labs variants.
Vienu šķirni izvēlos tāpēc, ka audzēju šo kultūru sēklai. Pupas ir svešapputes augi, dažādu šķirņu laukiem ir jāatrodas 500 metru attālumā citam no cita. VAAD šo nosacījumu ļoti stingri pārbauda. Manā saimniecībā bija ļoti grūti šo attāluma prasību ievērot.
No vasaras kviešiem trīs ceturtdaļas ražas pārdodu kā sēklu, no miežiem līdz divām trešdaļām ražas pārdodu sēklai, pupas – visas. Pupām pērn bija vislielākais ražas kritums. Ziedi neaizmetās, nobira. Citus gadus mazāk par piecām tonnām no ha nekūlu. Tā ir laba raža. Ir, protams, saimniecības, kas kuļ vairāk nekā 6 t/ha.
Rapši man ir kā starpkultūra un kā biznesa kultūra. Sauksim lietas īstajos vārdos – rapšiem cena ir vismaz divas reizes augstāka nekā graudiem. Ienesīgums gan nav divas reizes lielāks. Ja kultu 9 tonnas, tad būtu. Rapšu audzēšanā izmaksas ir lielākas, ziemošanas risks rapšiem ir lielāks nekā labībai, arī meža zvēru risks – briežu un stirnu kļūst aizvien vairāk, tie šo kultūru nograuž. Rapši ir visjutīgākie pret izslīkšanu. Pietiek ar augstu gruntsūdeni vai lauka slīpumu, pa kuru ilgā laika posmā tek ūdens. Toties, kad šo kultūru izaudzē un pārdod, par tonnu saņem vismaz divas reizes vairāk nekā par graudiem. Arī transportēšanas un kaltēšanas izmaksas, rēķinot uz vienu ha, ir daudz izdevīgākas salīdzinājumā ar graudiem. Vissvarīgākais – rapši ir vajadzīgi augu maiņai.
Mēs sējam vien ziemas rapšus. Es biju pirmais, kas šaipusē sāka audzēt arī vasaras rapšus. 2002. gadā nomainīju tehnoloģiju un sāku audzēt arī ziemas rapšus. Agrāk vasaras rapšus audzēju 90 ha platībā. Tiem ir grūti apkarot nezāles, patlaban gan ir Clearfield rapši, var ar nezālēm tikt galā. Ar kaitēkļiem tikt galā ir aizvien grūtāk, jo spīduļi kļūst rezistenti pret insekticīdiem, kas ir nopērkami mūsu tirgū. Kukaiņi vasaras rapšiem rada aizvien lielākas problēmas. Tomēr Latgalē un Vidzemē, kur ir bargāki dabas apstākļi, kur ziemā rapšus izaudzēt ir riskantāk un grūtāk, vasaras rapšus audzē diezgan daudz. Vasaras rapšu labākā raža ir līdz 3 t/ha, esmu izaudzējis 3,3 t/ha, bet ziemas rapši, neņemot vērā aizvadīto gadu, kulti ne mazāk kā 4 t/ha. Pērn – 2,9 t/ha.
Sēju visas agrāk sējamās ziemas rapšu šķirnes, tā sauktos puspundurus. Ar tām rudenī ir vieglāk cīnīties, lai nepāraug. Vienu šķirni – ‘Visby’ – sēju nu jau gadus septiņus, to var sēt vēlu. Augusts mēdz būt atšķirīgs. Manā augu sekā iznāk sēt daudz rapšu pēc vasaras miežiem. Tad vēlāk kuļ un vēlāk sēj. Tad ir jāsēj šķirnes, kuras var vēlāk sēt. Vienmēr vismaz trešdaļu no rapšu platības aizņem ‘Visby’ šķirne. Pagaidām neesmu atradis nevienu citu šķirni, ko varētu sēt tik vēlu un ar tik labiem rezultātiem. Pēc miežiem ielikt ziemājus ir ļoti riskanti, īpaši, ja ir sēklu lauks. Tie pietiekami daudz dīgst, ja izmanto arī aršanas tehnoloģiju.
– Kādas problēmas redzat sēklu audzēšanā?
– Man nekas netraucē. Būtu labāk, ja tāpat kā pirms iestāšanās ES saimniekiem maksātu atbalstu par sertificētas sēklas sēšanu. Tolaik zemnieki daudz vairāk nekā patlaban pirka sertificētu sēklu. Tas bija burkāns. Arī tagad zemnieki rūpējas par labu sēklu, paši to pavairo vienu gadu. Tomēr ir saimniecības, kas pirkto sēklu pavairo 5–10 gadus ilgi. Protams, zaudē gan viņi, gan arī sēklu audzētājs – tirgus ir mazāks. Es kā mazs sēklu audzētājs nevaru sūdzēties par pārdošanas iespējām. Kvalitāte manis audzētajai sēklai ir laba, to zemnieki atzīst. Gada laikā Gausēni pārdod aptuveni 400 tonnu sēklas graudu.
Valsts atbalsts mūsu selekcionāriem ir koks ar diviem galiem. Viena lieta ir atbalsts, otra lieta – pašam būtu jāpelna no šķirnes pārdošanas.
Par šķirnēm runājot – atgriezīsimies pie ‘Edvina’. Ir labi, ka tam ir akoti, tomēr ‘Edvins’ ir ļoti veldres neizturīgs. Ja ir lielākas ražas, turklāt nevar prognozēt auga augstumu, tas var izaugt pusmetru un pusotru metru garš. Ir risks ar šādu šķirņu audzēšanu. Veldres neizturīgās šķirnes var ietekmēt graudu kvalitāti, ražas novākšanas ātrumu, zudumus un citus rādītājus. Tomēr akoti ir, un meža ielokos kaut kas ir jāaudzē. Āfrikas cūku mēris līdz mums vēl nav atnācis.
– Vai graudkopība Latvijā attīstās pareizi? Kas ar šo nozari notiks nākotnē?
– Viennozīmīgi saimniecības kļūs vēl lielākas. Zemnieki, kam lauksaimniecība ir bizness, var to attīstīt. Saimnieks, kam tas ir dzīvesveids, negatavojas saimniecību attīstīt. Pēc kāda laika pārdomā un pārtrauc darboties ar šo biznesu. Viņa kaimiņam, kam lauksaimniecība ir bizness, rodas papildu iespēja zemi nomāt vai pirkt. Šāda tendence ir vērojama visur Eiropā.
– Eiropas Komisijā teic, ka jāatbalsta ģimenes saimniecības, lielsaimnieki līdz šim ir saņēmuši neproporcionāli lielu atbalstu.
– Plāno zilus brīnumus, ja apstiprinās, nezinu, kā būs. VAAD informatīvajā seminārā mums stāstīja par projektu, ka zaļināšanas nākamajā plānošanas periodā vairs nebūs. Būs obligāti papuves vai atmatas jāveido. Ja papuve, nekas. Ja atmata, tad būs diezgan smags finansiāls trieciens.
SEG emisijas. To dēļ nevarēšot rudenī art zemi. Tātad jāievieš bezaršanas tehnoloģija. Kā to izdarīt dārzeņu audzētājiem, piemēram? Kā to izdarīt tām smagajām māla zemēm, kas izkaltušas? Ne jau Latvijas dēļ noteiks ierobežojumus. Eiropā ir tādas pašas un vēl daudz lielākas megasaimniecības nekā mums. Viss jau ir labi. Varam atbalstīt, ja tādu naudu dod un ja ģimene var iztikt, lai darbojas, lai zemi nepārdod un viss kārtībā. Un Latvija būs sakopta. Tomēr tas nav bizness, tā ir subsīdijas izmantošana. Ja tas nav bizness, ja esi atkarīgs vien no subsīdijām vai no kā cita, visticamāk, nepavilksi. Es šeit domāju par saimniecībām, kas parakstīsies uz šādas naudas saņemšanu.
Ja mums būtu vidējās ES subsīdijas, tad citādi. Diemžēl mums to nav. Tie, kam ir lielas platības un kas nozarē darbojas pēc biznesa principa, var no subsīdijām atteikties jau patlaban. Neatsakās, protams.
Atbalsts būtu vajadzīgs vien saimniecības izaugsmes sākuma posmā, tik ilgi, kamēr sasniedz noteiktu attīstības līmeni. Sākumā ir vajadzīgi lieli naudas ieguldījumi.
Saimniecības kļūs aizvien lielākas. Ja noteiks ierobežojumus, tās dalīs. Tas notiek jau patlaban ar mērķi optimizēt nodokļu maksājumus un subsīdiju dēļ. Jaunie zemnieki arī saņem lielāku atbalstu projektu īstenošanā.
Par nākotnes plāniem runājot – “Gausēnos” tehniku un agregātus mainīsim pret ražīgākiem. Ja pērk jaudīgāku tehniku, vajag papildu zemi pirkt. Ja tuvumā ir, pērku, pa valsti neskraidu un nemeklēju. Patlaban apsaimniekoju 250 ha zemes. Gandrīz visa šī platība ir saimniecības īpašums. Vistālākais lauks patlaban atrodas 5 km attālumā no mājām. Ik pa laikam rodas iespēja pirkt zemi. Zemes cena ir līdz 5000 un pat vairāk eiro par ha. Ja būtu saprātīga nomas maksa, zemi nomātu. Ļoti negribu ar to aizrauties tāpēc, ka uz laukiem ir daudz akmeņu, zeme ir jāiekopj. Lielas naudas summas ir jāiegulda meliorācijā. Tik ilgi, kamēr īpašums nepieder zemniekam, viņš to nedara. Viss ir savstarpēji saistīts.
Šo un citus saimniekstāstus lasiet žurnālā Agro Tops
