Rūsa, puve un lapgrauzis – sezonas kultūraugu kaitnieku TOP 5 0
Māra Bērziņa, VAAD Kurzemes reģionālās nodaļas vecākā inspektore
2017. – sēņu gads
Sēņu slimību attīstības sākums parasti vērojams uz ziemāju graudaugu lapām. Tas gan nesākās ļoti agri, jo maijs atnāca ar sniegu uz cerojošiem graudaugiem un plaukstošajām upeņu lapām un turpinājās ar rīta salnām. Kaitēkļi, kas parasti maija sākumā jau gozējas saulītē un palēnām veic pirmos postījumus, piemēram, krustziežu smecernieki un krustziežu spīduļi, saritinājās, paslēpās un nogaidīja. Turpmāk – kā jau pavasarī – dabas attīstība notika ļoti strauji un pēc dažām dienām sniega baltumu nomainīja dzeltenas pienenes. Paaugstinoties diennakts vidējai gaisa temperatūrai, sējumos sniegs pārvērtās ūdenī un, nolīstot lietum, iestājās labvēlīgi apstākļi sēņu slimību attīstībai.
Topa augšgalā – dzeltenā rūsa
2017. gada ziemāju graudaugu sējumos izplatījās dzeltenā rūsa, kas arī uzskatāma par TOP 1 slimību kaitnieku piecniekā. Dzeltenā rūsa novērojumu vēsturē nav bijusi tik bieži sastopama, lai radītu pamatotas bažas par negatīvo ietekmi uz graudaugu ražu. 2017. gads izvērtās tieši tāds – slimība ziemas kviešos visizplatītākā bija Kurzemes pusē, bet vasaras kviešu sējumos tā jau bija atrodama visu reģionu daudzu novadu laukos. Visas vasaras garumā laika apstākļi bija dzeltenās rūsas attīstībai ļoti piemēroti, jo 10–18 0C temperatūra, ūdens uz lapu virsmas un vējš lieliski palīdzēja rūsai izplatīties no ziemas kviešiem uz vasaras. Bija sējumi, kur inficētas bija ne tikai lapas, kas, slimībai attīstoties, nokalta, bet arī vārpas – tajās graudi neveidojās, ja infekcija notika agri, vai arī graudi nenobrieda, ja rūsas sporas atlidoja piengatavības attīstības fāzē.
Kviešu lapu pelēkplankumainība un dzeltenplankumainība
Gadu griezumā biežāk sastopamas, izplatītākas un tāpēc pierastākas slimības ir kviešu lapu pelēkplankumainība un kviešu lapu dzeltenplankumainība, kuru pazīmes to attīstības sākumā ir ļoti labi atšķiramas. Tās arī uzskatāmas par TOP 2 slimībām 2017. gada sezonā, jo, laikus neierobežotas, tās spēj pietiekami negatīvi ietekmēt graudu ražas iznākumu.
Pirmās pazīmes abām tika novērotas jau maija vidū kviešu stiebrošanas laikā. Pelēkplankumainības attīstībai labvēlīgāka bija maija pirmā puse, kad vairāk lija lietus un uz augu lapām vairāk turējās mitrums. Temperatūra slimības attīstībai gadalaikā, ko Latvijā sauc par vasaru, vienmēr būs pietiekama, jo slimība spēj attīstīties 5–35 0C robežās. Protams, vēsākā laikā attīstība būs lēna, pat nemanāma, bet karstumā augiem drīzāk sākas lapu nokalšana nekā turpinās pelēkplankumainības izplatība.
Arī dzeltenplankumainības attīstībai vajadzīgs mitrums, lai no augļķermeņiem uz inficēto augu atliekām atbrīvotos asku sporas un tās paveiktu savu misiju – primāro jauno lapiņu inficēšanu. Turpmākai attīstībai dzeltenplankumainība dod priekšroku gaisa temperatūrai virs 20 0C. Pēdējo gadu novērojumi liecina, ka slimība sāk izplatīties agrāk. Tas varētu būt izskaidrojams ar pirmo vasaru, kas pēdējos gados ar salīdzinoši augstu gaisa temperatūru parasti iestājas maijā. Pēc tam – vēsajā jūnijā – attīstība turpinās, jo pats galvenais – primārā augu inficēšanās – ir notikusi.
Kartupeļu lakstu puve – trešajā pozīcijā
Lai godam turpinātu sēņu slimību uzvaras gājienu, TOP 3 vietu nopelnīja kartupeļu lakstu puve. Slimības bojāti stādījumi vērojami katru gadu, jo klimats pie mums vēl nav tā izmainījies, lai lietainu dienu nebūtu vispār. Ja tāds brīdis pienāks, tad, visticamāk, sausuma dēļ nebūs arī kartupeļu, vismaz atklātos laukos, un lakstu puve ierindosies izmirstošo patogēnu sarakstā.
2017. gada jūlijā, kartupeļu ziedēšanas laikā, lakstu puve bija visos valsts reģionos gan attīstības sākumā, gan jau nopostījusi augu lapas. Lietaino dienu skaits, protams, reģionos bija atšķirīgs, bet mitruma pietika visur, un slimības attīstībai optimālā temperatūra ap 15 0C arī bija visā valsts teritorijā. Jūlijam raksturīgāka temperatūra, kurā lakstu puves attīstība palēninātos vai pat apstātos (25–28 0C), 2017. gada vasaru nepagodināja. Toties lietus periods augusta beigās Latgalē un septembrī arī citviet Latvijā tikai veicināja slimības attīstību uz lakstiem un paātrināja slimības sporu nokļūšanu uz bumbuļiem.
Ābeļu un bumbieru kraupis – topa 4. vietā
Arī augļu dārzos netrūka sēņu slimību bojājumu. Ābeļu un bumbieru kraupis ir TOP 4 slimība, jo līdzīgi kā kartupeļu lakstu puve, kas bojā gan lakstus, gan bumbuļus, arī abi minētie kraupji bojā gan lapas, sākoties primārajai infekcijai pavasarī, gan augļus vasarā un rudenī un turpina izplatīties uz augļiem noliktavā.
Bumbieru-kadiķu rūsa – slimība nr. 5
Iepriekš minētās slimības, zinot to attīstības gaitu un spītējot laika apstākļiem, vēl iespējams diezgan sekmīgi ierobežot, bet bumbieru-kadiķu rūsa ierindojama TOP 5 par savu ilgtspējību. Daļēji tas saistīts ar to, ka sēnes pilnam attīstības ciklam nepieciešamas gan bumbieres, gan attiecīgu sugu kadiķi. Kadiķi aug daudzviet – pie mājām, parkos un citos apstādījumos, bet bumbieres piemājas stādījumos, mazdārziņos un lielajos augļu dārzos. Sporas ar gaisa plūsmām pārvietojas kilometriem lielos attālumos, tāpēc inficēšanās ar slimību galvenokārt ir atkarīga no vēja, temperatūras (ap 13 0C) un mitruma uz bumbieru lapām. Laika apstākļi vēsajā vasarā bija ļoti piemēroti slimības attīstībai, tādējādi rudens pusē dažviet rūsas pazīmes bija uz visām bumbierkoka lapām, pa retam inficējot arī augļus.
2018. – kaitēkļu gads
Kaitēkļu pārlieku savairošanos 2017. gada vēsā, īsā, aukstiem vējiem bagātā vasara neveicināja. Vidzemes pusē vasarīga gaisa temperatūra bija tikai vienu mēnesi, bet kaitēkļi tā arī īsti nesaprata, kā uzvesties. Taču ne Vidzemē, ne citur Latvijā kaitēkļi nepazuda, tie, kā paredzēdami, ka tuvojas karstais 2018. gads, nogaidīja, pieticīgi barojoties un vairojoties, jo tad sākās viņu laiks – nevēlamo vabolīšu un tauriņu gads.
2018. gada kaitēklis nr. 1 – labību lapgraužu vabole
Labību lapgraužu vaboles un kāpuri pagājušajā pavasarī laikus reaģēja uz siltā laika iestāšanos un barojās ar graudaugu lapām, tāpēc izpelnījās būt par TOP 1 kaitnieku. Vasarāju labība slikti attīstījās sausuma dēļ, bet labību lapgraužu oliņu un kāpuru attīstībai siltais pavasaris ar gaisa temperatūru virs 20 0C bija īsti pa prātam. Daļā vasaras kviešu un miežu sējumu augiem ātri nokalta lapas, jo vispirms tās tika svītrveidā izgrauztas un pēc tam savu paveica karstums un sausums. Protams, šis kaitēklis vienmēr bijis zināms, bet pamatoti tika atstāts bez pastiprinātas uzmanības – kā jebkurš kukainis, kas nerada zaudējumus.
Topa 2. vietā – kāpostu cekulkode
Kāpostu cekulkodes gan tiek ievērotas katru gadu, aizvadītajā sezonā ierindojoties izplatītāko sarakstā kā TOP 2. Kaitēkļa attīstības cikls, šķiet, bija nebeidzams – galviņkāpostu un citu krustziežu sējumos un stādījumos visas vasaras garumā bija gan pieaugušie īpatņi – tauriņi, gan kāpuri, gan kūniņas. Sezonā attīstījās vairākas kaitēkļa paaudzes, noteikti vairāk nekā īsās un aukstās vasarās un ar skaitliski lielāku īpatņu skaitu. Cekulkode pieder pie tiem kaitēkļiem, kas pastiprināti savairojušies siltāka klimata ietekmē un netrūkstot barības bāzei – ziemas un vasaras rapšiem.
Kartupeļu lapu sausplankumainība
Kā jau visiem likumiem mēdz būt izņēmumi, tādi novērojami arī augu valstī. Sēņu ierosināta slimība – kartupeļu lapu sausplankumainība – attīstību sāk sausos laika apstākļos. Šī slimība pelnījusi TOP 3 atzinību par sen tik plaši nepieredzētu izplatību kartupeļu stādījumos. Daļēji tas skaidrojams ar siltā un sausā laika ietekmē laikus neattīstījušos kartupeļu lakstu puvi – stādījumos mazāk tika lietoti fungicīdi profilaktiskai lakstu puves ierobežošanai (daļa no tiem ierobežotu arī sausplankumainību). Slimības ierosinātājs bija pārziemojis augsnē, un, gaisa temperatūrai sasniedzot optimālos 19–23 0C, sākās infekcijas izplatīšanās. Stādījumos, kur augiem papildu stresu vēl bija radījis sausums vai citi attīstībai negatīvi apstākļi, sausplankumainībai bija vēl lielākas iespējas nokaltēt lapas.
Kāpostu balteņa, rāceņu balteņa, pūcīšu kāpuri
Vasaras otrajā pusē kā izplatītus kaitēkļus ar TOP 4 apzīmējumu sevi parādīja krustziežu dzimtas augu lapas skeletējoši kāpuri. Tie bija kāpostu balteņa, rāceņu balteņa, dažādu pūcīšu kāpuri zaļganās un pelēcīgi brūnās nokrāsās. Pateicoties siltajai, garajai un nokrišņiem nabadzīgajai vasarai, kaitēkļu pieaugušajiem īpatņiem tauriņiem bija īsti ziedu laiki, kas ievilkās līdz oktobrim. Toties kāpuri vēl novembra sākumā turpināja baroties ar rapšu lapām, jo nebija vērā ņemamu salnu, kurās kāpuri nosaltu kā iepriekšējos gados.
Plūmju tinēja, ābolu tinēja un pīlādžu tīklkodes tauriņi
Tikpat labi aizvadītajā vasarā dzīvoja plūmju tinēja, ābolu tinēja un pīlādžu tīklkodes tauriņi. Visi minētie tik draudzīgi lidinājas augļu koku vainagos, ka nav nošķirami, tāpēc visi ierindojami kaitīgo organismu TOP 5 pozīcijā. Šie kaitēkļi ir izplatīti katru gadu, bet aizvadītajā rudenī plūmju un ābolu tinēja tauriņi vēl septembra sākumā intensīvi lidoja. Atsevišķi īpatņi bija novērojami arī septembra otrajā pusē. Parastā gadā šo kaitēkļu lidojumi beidzas vēlākais augusta vidū vai agrāk. Protams, plūmes un āboli bija bagātīgi invadēti ar kaitēkļu kāpuriem. Pīlādžu tīklkodes kāpuri vairākos dārzos sabojāja lielu daļu no bagātīgās ābolu ražas, tos izalojot. Vēsās un mitrās vasarās šie bojājumi parasti raizes nesagādā, jo to ir maz.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops janvāra numurā
