Otto Ozols: 2016. gada skarbākā grāmata Latvijā 53
Ja būtu šāda literatūras balva, tad nule iznākusī Viļa Vītola grāmata “Pārdomas par Krieviju” varētu būt galvenā pretendente. Tā ir salīdzinoši neliela, ārkārtīgi koncentrēta, ar līdz somu kara dunča asumam precīzu analīzi un prognozēm. Gluži vai katrā lapaspusē ir rūpīgi piemeklētas atsauces uz vēstures un politikas labākajiem domātājiem. Tomēr tās nav tikai atsauces – autors tās ir papildinājis, izvērsis un nepieciešamības gadījumā arī pārliecinoši kritizējis. Vilis Vītols ir pētījis Krieviju visa sava cienījamā mūža garumā, vairākas reizes pats apmeklējis un uzmanīgi vērojis to aukstā kara laikā, kā arī atgriežoties Latvijā 90. gados. Reizēm ir dzirdēts apgalvojums, ka Krievijas dvēseli no ārpuses nevienam nav lemts līdz galam saprast. Lasot grāmatu, rodas pārliecība, ka autors ir viens no tiem retajiem, kuram tas būs izdevies. Rezultāts ir ne tikai skarbs, bet pat stindzinošs.
Nodaļā “Karš ar Krieviju ir neizbēgams” Vilis Vītols skaidri un gaiši saka: “Rietumi karu nevēlas. Neviens, izņemot ideoloģiju apsēstos, to nevēlas. Pāri visam Rietumi vēlas mieru. Diemžēl šai vēlmei nav nozīmes, jo karu sāks Krievija. Jautājums par konfrontāciju nav – vai, bet drīzāk – kad un kādā veidā.”
Lai cik neticami tas izklausītos, rūpīgi izlasot Vītola argumentus, šaubas zūd. Tomēr labā ziņa ir, ka autors ne tikai piedāvā skarbu, taču godīgi tiešu analīzi, bet arī vēstures pieredzē balstītus saprātīgus risinājumus. Rietumu pasaulē ir sens teiciens: “Lai dejotu tango, ir vajadzīgi divi.” No grāmatas top skaidrs, ka Putins jau atkal ir uzlicis veco impērijas plati, skaņu griež aizvien skaļāk, un šobrīd ir tikai viens jautājums – kurš šajā dejā vadīs? Vītols savā grāmatā saredz un piedāvā veidu, ka Rietumu pasaule šajā uzspiestajā “tango dejā” var noteikt ritmu un rast cieņpilnu risinājumu ar iespējami mazu upuru skaitu.
Grāmatas pirmā puse lasītājiem varētu šķist īpaši skarba, jo tajā ir īsi, bet skaidri aprakstīta Krievijas vēsture. Daudziem šī grāmatas daļa varētu izraisīt šoku, līdzīgu tam, kāds tika piedzīvots, kad latviešu valodā iznāca Antonija Bīvora grāmata “Berlīnes krišana 1945” (“Berlin –– The Downfall 1945”). Daudzi bija dzirdējuši jau iepriekš, ka padomju armijas uzvedība Eiropā, īpaši jau Vācijas teritorijā, bija briesmīga. Tomēr retais spēja aizdomāties un noticēt gluži vājprātīgajiem ļaunuma un brutalitātes apjomiem. Vītola grāmatā ir atsegtas Krievijas vēstures dziļās ļaunuma saknes. Tiem cilvēkiem, kuri mācījās vēsturi padomju okupācijas laikā, saprotamu iemeslu dēļ tas nebija izstāstīts. Vēlāk, visbiežāk maldīga politkorektuma dēļ, Rietumu vēsturnieku darbos šīs šausmas ir pieminētas reti vai selektīvi.
Tādēļ, domājams, lielākajai lasītāju daļai šī grāmatas daļa varētu būt pat šokējoša. Tomēr
atkal – nav šaubu, ka autors ir balstījies uz drošticamiem avotiem, akadēmiskiem izdevumiem.
Vilis Vītols acīmredzami to nav darījis, lai patīksminātos vai apvainotu krievus kā tautu. Šī grāmatas daļa ir skaidrojums, kādēļ Krievija šobrīd rīkojas tieši tā, nevis citādi. Autors skaidro: “Ja jūsu draugu vidū ir sirsnīgi un labsirdīgi krievi – nemāniet sevi, tā nav Krievija. Ja sabiedrības vai valdības augstākajās aprindās jūs sastopat patīkamu krievu diplomātu vai inteliģentu zinātnieku, vēlreiz nemāniet sevi – arī tā nav Krievija. Krievijas patieso seju var redzēt tās vēsturē, ja tā nav cenzēta, tās darbos, nevis vārdos. Bojā gājušo skaitļos, aculiecinieku stāstos, neskaitāmās grāmatās.”
Mūsdienās var redzēt, cik patiesībā maz ir mainījusies Krievijas valdošās elites impēriska uzvedība. Vilis Vītols atgādina par carieni Katrīnu II, kura, kaut arī vācu izcelsmes, bija viena no agresīvākajām Krievijas impērijas paplašinātājām. Viņa reiz ciniski definēja krievu ārpolitiku apmēram šādos vārdos: mums nevajag svešu zemju, tikai mūsējo, un tās, kas ar to robežojas.
Pēc nemitīgajiem uzbrukumiem un apdraudējumiem kaimiņiem – nav šaubu, ka Putins ar savu uz Krievijas “vērtībām” balstīto eliti – burtiski seko šim pašam principam. Grāmatā norādīts, ka līdz šim brīdim Putina uzsāktajos trīs karos, pēc dažādu avotu ziņām, kopumā ir beigušas pastāvēt 240 – 380 tūkstoši dzīvību.
Grāmatā ir arī ļoti dziļa un pamatīga Rietumu analīze un kritika. Ir pat trīs atsevišķas nodaļas: “Izpratnes trūkums Rietumos”, “Nepareizā stratēģija, karojot ar Krieviju” un “Pareizā stratēģija, karojot ar Krieviju”. Grāmatas analītiskā daļa ir balstīta uz pašiem jaunākajiem notikumiem pasaulē un sakņojas dziļi Krievijas vēsturē. Vilis Vītols pārliecinoši apgāž maldīgo mītu, ka Krievijas rīcība nav prognozējama. Viņam tas ir izdevies pārliecinoši.
Piedevām labā, saistošā un trāpīgā valodā. Daudzas domas burtiski trāpa mērķa vidū un gluži vai dzirdami novibrē savā trāpīgumā.
Tomēr vēlreiz ir jāatzīst – tā ir satricinoša grāmata. Vislabākais, ja tā būtu pārtulkota visu Eiropas valstu valodās. Jo tad ir cerība, ka Eiropa pamodīsies agrāk, pirms būs par vēlu. Kādam to visu vajadzēja vienreiz pateikt. Vilis Vītols to ir izdarījis.
