Aspazijas un Raiņa gada bilance 0
“Man ir pretrunīgas izjūtas par Aspazijas un Raiņa gada bilanci. Visa kā ir bijis tik daudz, ka nu jau pārņēmusi tāda kā pārsātinājuma sajūta. No vienas puses, ir sanācis labāk, nekā gaidīju, kad tikāmies festivāla “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” darba grupas sanāksmēs Kultūras ministrijā. Tobrīd skepse man bija ļoti liela, jo kopaina šķita pārāk sadrumstalota, un galvenais – es tajā neredzēju ieguvumu fundamentālajai Raiņa un Aspazijas pētniecībai. Tā ir apsīkusi jau kopš 20. gs. 80./90. gadu mijas, kad nāca klajā Raiņa akadēmisko Kopoto rakstu (1977 – 1986) pēdējie sējumi. Rakstu tapšanas gaitā bija izveidojusies spēcīga kvalificētu rainologu grupa, taču tās pamatīgajām tekstoloģiskajām un pētnieciskajām iestrādēm trūka turpinājuma.
Jubilejas gadā notika trīs Aspazijai un Rainim veltītas starpdisciplināras konferences, viena turklāt Eiropas Savienības prezidentūras līmenī, un varētu nodomāt, ka ūdeņi izpētes jomā beidzot ir sakustējušies. Bet, vai pētnieciskā doma šajā virzienā nu ir mobilizējusies ilgākam laikam, spriest pagaidām pāragri. Pati piedalījos Raiņa jubilejas konferences “Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks” organizēšanā un ar gandarījumu varu teikt – tā norisinājās labā intelektuālā līmenī. Taču šis starpdisciplinārais forums nepiedzīvoja plašāku publisku rezonansi, ar kādu turpretim atliku likām tika apveltīta daža laba visai apšaubāmas kvalitātes jubilejas gada “akcija”. Tomēr gribas cerēt, ka šīgada zinātniskās konferences, kuru rezultāti vismaz daļēji būs apkopoti drukātā versijā, tik un tā būs devušas impulsu apsīkušo rainoloģijas tradīciju atjaunošanai. Raiņa daudzdimensionālais mantojums ir ļoti bagāts, taču joprojām nepietiekami izpētīts – it īpaši plašā dzejnieka neīstenoto radošo ieceru un viņam adresēto vēstuļu kolekcija.
Diskutablos teātra projektus vērtēju neviennozīmīgi; vērtīgākais, manuprāt, ir “Aspazija. Personīgi” Jaunajā Rīgas teātrī. Atbildības sajūta, pašatdeve un radošums, ar kādu to veidoja gan dramatizējuma autore, gan režisore, gan aktieri, ir apbrīnas vērti. Priecājos, ka man bija iespēja izrādes tapšanas procesā kaut nelielu artavu ieguldīt arī pašai. Nacionālā teātra piedāvājumā veiksmīgi atradumi, manuprāt, mijas ar banalitātēm un apšaubāmas ievirzes eksperimentiem.
Tāpat pretrunīgi vērtējami arī gada mākslinieciskie projekti. Rosinošas šķita vairākas Raiņa darbu muzikālās interpretācijas, it īpaši “Dagdas piecu skiču burtnīcu” cikls. No sirds uzjautrinājos par asprātīgo jauniešu “izgājienu”, kronējot Raiņa pieminekli ar skārda spaini skolasbērnu palaidnības stilā. Turpretī “brektiska” tipa “netradicionālajās mākslinieciskajās pašizpausmēs” ar labāko gribu nespēju saskatīt neko vairāk kā vien klaji provokatīvu mēģinājumu uz dzejnieku jubilejas rēķina par katru cenu jau atkal piesaistīt uzmanību savam “Es”, kuram nav nekā kopīga ne ar izpratni par to, ko latviešu pasaulei nozīmē mūsu “lielais eiropietis” Rainis, ne par vēstījumu, kas ietverts viņa atstātajā mantojumā.”
LINDA KUSIŅA
