2015. gads kultūrā: kas šķitis visvērtīgākais? 0
Izrāde ar lielu rezonansi
5. jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Vladislava Nastavševa iestudējums “Cerību ezers” – mēģinājums risināt sabiedrības sašķeltības jautājumu caur autora dziļi personisko pieredzi – attiecībām ar māti un apkārtējiem. Novembrī “Spēlmaņu naktī” tā ieguva Gada lielās formas izrādes titulu – tika atzīta par labāko iestudējumu Latvijas teātros lielajās zālēs.
“Latvijā ir daudz krievu, un nekur viņi nepaliks. Ja šie cilvēki nekļūs lojāli valstij, agrāk vai vēlāk situāciju var izmantot pret Latviju. Neviens negrib karu. Tādēļ es taisu šo izrādi. (..) Diezgan atklātā tekstā pasakām, ka mūsu darbs droši vien tiks dažādi interpretēts, izmantots politiskos nolūkos, ko gan negribētos. Jo runa izrādē vispirms ir par cilvēcību, kas taču pāri visam,” sarunā ar “LA” teica V. Nastavševs. Intervija “Ar stāstu par Latvijas krieviem” bija publicēta “LA” pielikumā “Kultūrzīmes” 19. maijā.
Tagad vaicāts, vai izrāde rosināja plašāku diskusiju par latviešu un krievu attiecībām Latvijā, režisors atceras: “Pēc vienas “Cerību ezera” izrādes teātrī notika diskusija – visi aktieri un es palikām, lai atklāti runātu ar skatītāju. Biju pārsteigts, ka atsaucās un zālē bija divas trešdaļas skatītāju. Vaicājām par savām šaubām – vai ar uzvedumu sabiedrībā raisām arī diskusiju par latviešu un krievu attiecībām Latvijā? Atbildes bija ļoti dažādas. Bija, kas sacīja, ka izrādi uztvēruši kā sarunu par vispārcilvēciskām attiecībām, kas atklājas caur māti un dēlu, nesaistot to ar viena vai otra ideoloģisku pārliecību. Zālē pārsvarā bija latvieši, taču arī daudz krievu. Kāda meitene bija atvedusi uz izrādi arī savu tēti un mammu. Pirmajā mirklī viņi meitas ierosinājumu uztvēruši ar sašutumu, bijis bail palikt uz šo sarunu, jo nemaz nezinājuši, ka vispār atļauts diskutēt par latviešu un krievu attiecībām. Viņu uztverē kopš 90. gadiem Latvijā nevis atjaunota valsts, bet viens režīms nomainījis otru, kurā tāpat ir atļautas un neatļautas tēmas. Runa pat nav par to, vai viņiem taisnība. Pārsteidzoši, kas notiek cilvēku galvās.
Neviena no manis iestudētajām izrādēm sabiedrībā vēl nav izraisījusi tik lielu rezonansi. Un patiesībā tas ir apbrīnojami. Triks ir tajā, ka vienlaikus tā ir un nav politiska izrāde. Un tas cilvēkus var mulsināt. Pēc tā, kas iepriekš lasīts un dzirdēts par izrādi, daudzi sagaida konfliktu. Taču tradicionālā izpratnē izrādē tāda nav. Māte, uzlikusi austiņas, ikdienā skatās svešu televīziju un Jaungada naktī šampanieti dzer vienpadsmitos un tad ar dēlu vēlreiz divpadsmitos, kad, kā viņa saka, “nu ir mūsējais”. It kā maza citādas domāšanas izpausmes niansīte, taču tā atklāj lielu paralēlo pasauli… Man daudzi latvieši teikuši, ka izrāde likusi arī viņiem aizdomāties – vai esam bijuši pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem pietiekami taisnīgi? Īsti cildenas nācijas pazīme ir spēja palūkoties ar cieņu arī uz tiem, pret kuriem ir daudz un pilnīgi pamatotas pretenzijas. Tā visupirmā un lielākā vērtība šajā dzīvē ir būt krietnam cilvēkam.”
Vita Krauja
