20 maldīgi uzskati, kas neļauj virzīties uz priekšu 0
Katru dienu mēs mānām sevi, to pat nepamanot. Mēs ticam, ka neesam kaut kā cienīgi, ka esam vainojami par kaut ko, ka nekad nevarēsim kaut ko izdarīt… no kurienes rodas tādi maldīgi uzskati un kā ar tiem cīnīties? Skaidro psiholoģe Kristīne Hemmonda portālā Psychologies.
Mana klienta Maksa dzīve kārtējo reizi sabruka. Trīsdesmit gadu pieaugušā dzīves laikā viņš bija paspējis trīs reizes šķirties, viņam bija bērni ar katru no sievām, piecas reizes krasi mainīta karjera un dzīve dažādos valsts reģionos. Ceturto reizi atgriežoties vecāku mājās, viņš saprata, ka viņam vajadzētu mainīties.
Maksam tas bija atklājums. Iepriekš viņš vienmēr domāja, ka mainīties vajadzētu viņa sievai, bērniem, darbam vai mājām un dzīvoklim. Tagad viss bija atkarīgs tikai no viņa, un viņš brīvprātīgi devās uz konsultāciju pie psihologa.
Pirmais, ar ko Makss saskārās, bija viņa paša postošās domas. Reiz šīs domas bija vienkārši viedokļi, kas galu galā pārvērtās pārliecībā, un pārliecība sāka darboties kā pareģojumi. Problēma slēpās tajā, ka šie uzskati balstījās melos, pie kuriem Makss turējās kā slīkstošais pie glābšanas riņķa. Tas viss pārvērta viņa dzīvi par haosu. Un tādā pašā veidā šie maldīgie uzskati ik dienu kaitē daudziem no mums.
1. “Nekas jau nebija.” Noliegums ir visspēcīgākais aizsardzības mehānisms, kas praktiski ļauj izdzēst no atmiņas traumatiskos notikumus. Taču pat tad, ja mēs kaut ko neatceramies, tas joprojām ietekmē mūsu lēmumus un dzīvi, pārsteidzot visnepiemērotākajos brīžos.
2. “Viss nebija tik slikti.” Problēmas samazināšana, nepietiekama novērtēšana var šķist ne tas sliktākais variants, jo cilvēks atzīst, ka problēma pastāv. Taču mēģinājums pārliecināt sevi, ka tas neizraisīja mums vētrainas emocijas vai neradīja nopietnas traumas, beidzas ar to, ka apspiestās jūtas izraisa sprādzienu.
3. “Tā ir īsta katastrofa.” Taisīt no mušas ziloni nav tā labākā ideja. Ar nolūku palielināt neliela incidenta, bez ļaunprātīga nolūka izteikta vārda vai īslaicīgu jūtu nozīmīgumu, mēs ļaujam tiem ietekmēt dzīvi.
4. “Man bija taisnība it visā.” Ja pats sev esi vienīgais padomdevējs, nevarēsi aplūkot situāciju no otras puses. Būsi pārliecināts, ka tavs viedoklis ir vienīgais pareizais, taču tas neļaus atrast konstruktīvu risinājumu.
5. “Es nekam nederu.” Tādas domas ir psiholoģiskās traumas rezultāts, kas gūta apmēram 6 līdz 12 gadu vecumā. Neizpaustās sāpes var radīt ciešanas visa mūža garumā.
6. “Esmu visstulbākais cilvēks pasaulē.” Tas ir kāda cita viedoklis, kas kļuvis par personīgo pārliecību. Avots var būt kāds no vecākiem, skolotājiem, draugiem, partneriem. Ja cilvēkam daudzkārt atkārto, ka melns ir balts, viņš sāk tam ticēt.
7. “Neviens nekad mani neiemīlēs.” Slēpts kauns, skumjas vai vainas izjūta var pārliecināt cilvēku, ka viņš nav neviena mīlestības cienīgs. Lai to labotu, jāatrod sākotnējais tādu emociju rašanās cēlonis.
8. “Es nekad vairs nespēšu kādu iemīlēt.” Kad sirds ir salauzta, esam pārliecināti, ka neatradīsim jaunu mīlestību. Bet tas nav tas, kas mums jāatrod, tas ir tas, ko mēs varam sniegt citam cilvēkam. Neviens nevar mūs tajā ierobežot, tikai mēs paši.
9. “Mana dzīve ir briesmīga.” Ikvienam gadās kāpumi un klupieni, mierīgi vai grūti laiki, laimīgas vai skumjas dienas. Labākās dienas kļūst par tādām, jo atšķiras no sliktajām.
10. “Es neizdarīju neko sliktu.” Bieži vien notiek, ka visas cilvēka darbības ir “pareizas”, bet viņa darbības slēptie motīvi ir tālu no vispāratzītās cilvēku morāles. Atbildības atzīšana ir svarīgs solis.
11. “Es esmu pie visa vainīgs.” Uzņemties pārāk lielu atbildību arī nav labi. Tu nevari būt vienīgais atbildīgais par notikumiem vai apstākļiem. Tas kaitēs personības attīstībai.
12. “Man nav izvēles.” Tas ir viens no biežākajiem maldīgajiem uzskatiem. Visbriesmīgākajos apstākļos mums ir izvēle. Cits jautājums ir tāds, ka iespējas, starp kurām jāizvēlas, var neviena nepatikt.
13. “Es nevaru sevi kontrolēt.” Tas ir mēģinājums attaisnot savu uzvedību, kuru cilvēks uzskata par necienīgu. Bieži vien šo frāzi izmanto cilvēki ar atkarībām.
14. “Nav mana vaina, ka es tā reaģēju”. Izsakot šos vārdus, mēs pārliekam atbildību par mūsu rīcību uz apkārtējiem, kas mūs “izprovocēja”.
15. “Es neko nevaru ar to padarīt.” Tas ir veids, kā pārliecināt sevi, ka mūsu izvēle ir ierobežota tikai ar tām iespējām, kuras slēpti esam gribējuši.
Tikai atzīstot to, ka patiesībā varam “darīt” kaut ko citu, mēs atklāsim sev jaunas iespējas.
16. “Man vajag, lai man ir…” Tālāk var sekot jebkas – cilvēka vārds, jaunās automašīnas nosaukums, ikmēneša ienākumu summa… Problēma ir tāda, ka tiklīdz mēs saņemsim nosaukto, mums tikpat ļoti savajadzēsies ko citu un mēs nekad nebūsim pietiekami laimīgi.
17. “Ja vien es…” Tādu apgalvojumu būtība ir tāda, ka cilvēks cenšas sevi pārliecināt, ka viņš var ietekmēt kādu notikumu iznākumu. Bet tas ne vienmēr ir tā. Dažreiz – un diezgan bieži – rezultāts joprojām būtu tāds pats, neraugoties uz jebkuru no mūsu darbībām.
18. “Man nekas neizdodas.” Lai kaut kas sanāktu, jāpieliek pūles. Daudz pūļu. Protams, talants palīdzēs, ja tāds ir. Taču talants bez pūlēm nav nekā vērts.
19. “Man nav aicinājuma.” Tas ir mūsdienu sabiedrības posts. Mēs esam pieraduši domāt, ka ikvienam vajadzētu būt kādai misijai, lai dzīve būtu pamatota, noderīga. Patiesībā var dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi un vienlaikus meklēt savu aicinājumu. Daudzi jau profesionālās dzīves “norietā” pēkšņi saprot, ka viņi jau sen to ir atraduši.
20. “Es nekad nebūšu pietiekami labs.” Šī pārliecība arī ir bērnības traumu sekas, parasti iegūtas no 2 līdz 5 gadu vecumam. Pārvarēt šo maldīgo uzskatu ir iespējams, strādājot ar traumu un beidzot noticot savai vērtībai.
Saduroties aci pret aci ar maldīgajiem uzskatiem, kas gadiem ilgi saindēja viņa dzīvi, Makss spēja iemācīties tiem pretoties un novērst. Tas ļāva viņam sākt virzīties uz priekšu, uz jaunu dzīvi.
