“Es smējos, kad nomira mans tētis. Tie bija nervozi un lauzti smiekli. Un, iespējams, tas bija pēdējais, ko viņš dzirdēja” 27
“2014. gada oktobrī, 37 gadu vecumā, es sēdēju kopā ar savu tēvu trīs dienas un trīs naktis, kad viņš nomira no smadzeņu asiņošanas,” ar savu stāstu “Metro” dalījusies kāda sieviete.
“Mēs ar mammu un māsu pavadījām dienas bezgaisa slimnīcas telpā, izmisīgi cerot no ārstiem saņemt paziņojumu, ka ir pieļauta kļūda, taču tā nekad nenotika. Mēs pārmaiņus turējām viņa roku, glāstījām viņa galvu. Mēs raudājām tā, ka zeme zem mums sasvērās.”
“Trešajā dienā, kad nerimstošais kamols mūsu rīklē jutās kā papildu orgāns un mūsu mugurkauls bija sācis pelēt slimnīcas krēslu mīkstajās putās, viņa elpa kļuva sekla. Medmāsas aizvēra durvis un teica viena otrai: “Atsāsim viņus vienus.”
Tad viņas saprata, ka viņš mirst, viņš ieelpoja arvien retāk, acī nebija asaru, viņa seja šķita vēsāka.
“Šķita, ka tās bija stundas, un, iespējams, tā arī bija. Kad viņš ievilka, mūsuprāt, pēdējo elpu, mēs visas aizturējām savu.”
Mēs raudājām par to, ko tikko bijām zaudējušas.
Un tad viņš atkal ievilka elpu.
“Neraugoties uz postu, mīlestību, bēdām un šoku – es sāku klusi, bet ārkārtīgi dzirdami smieties,” atceras sieviete. “Uz brīdi aizmirstot skumjas, man tas likās smieklīgi, it kā viņš izspēlētu ar mums pēdējo joku.”
“Mana māsa skatījās uz mani, bet tobrīd viņas skumjas bija tik dziļas, ka viņas sejā nebija redzama cita izteiksme, izņemot traumu. Iespējams, ka mana mamma mani dzirdēja, bet viņa bija tik ļoti iegrimusi vīrieša zaudējumā, ar kuru apprecējās 19 gadu vecumā, ka nepievērsa man nekādu uzmanību.”
“Kad viņš nomira, manī bija tik liela vainas sajūta, ka nezinu, vai pat apzinājos šo brīdi,” sieviete stāsta.
“Es smējos, kad nomira mans tētis. Tie bija nervozi, traumu izraisīti un lauzti smiekli. Un, iespējams, tas bija pēdējais, ko viņš dzirdēja.”
“Kā būtu, ja viņš nezinātu, ka esam tur visu šo laiku, un negribam viņu palaist vaļā? Kā būtu, ja viss, ko viņš paņēma sev līdzi, būtu tikai manu smieklu skaņa — kas laika gaitā un ar neticamu riebumu pret sevi ir mainījusies manā atmiņā no maigas ķiķināšanas uz pantomīma ļaundara “Mwahahaha”? It kā viņu pazaudēt kādreiz būtu bijis smieklīgi?”
Kopš tā laika sieviete pavadījusi astoņus gadus, mēģinot sev piedot, lasījusi daudzus paliatīvās aprūpes pētījumus, lai mēģinātu izpirkt to, ko viņa zina, ka nevar izdzēst no atmiņas.
Ir veikts pietiekami daudz pētījumu par humora kā pārvarēšanas mehānisma izmantošanu gan pirms, gan pēc kāda cilvēka nāves. “Taču diemžēl es vēl neesmu lasījusi, ka smieties tādā laikā ir normāli,” viņa norāda.
“Esmu runājusi ar speciālistiem. Daži saka, ka dzirde ir pēdējā maņa, kas paliek, citi saka, ka viņš varētu būt zaudējis visas maņu funkcijas drīz pēc tam, kad viņa smadzenes noasiņoja.”
“Mana māsa saka, ka viņš būtu zinājis, ka tās ir ciešanas, nevis jautrība. Mana mamma saka, ka viņš tik un tā bija kurls. Mans labākais draugs, terapeits, uzstāja, ka arī viņam tas gandrīz noteikti būtu šķitis smieklīgi. Un es jūtu atvieglojumu, ka viņi neuzskata, ka esmu briesmonis, tas vienkārši nedzēš vainas apziņu, ko es nēsāju; tas bija šausmīgākais brīdis, un es nekad nebūšu ar to mierā.”
“Es ceru, ka mans tētis dzirdēja, ka es viņam pateicu, ka mīlu viņu, ka esmu pateicīga par laimīgo bērnību un tēvu, kurš svētdienas vakarā pulēja manas skolas kurpes un pagatavoja man pusdienas, ko ņemt līdzi,” sieviete stāsta.
“Es saku sev, ka tam nav nozīmes, es zinu, ka tēta zaudēšanā nebija nekā smieklīga, taču to ir grūti “norīt”.”
“Smiekli neliecina par zaudējumiem, ko es izjutu, ko es turpinu izjust, kā arī nav negatīvs apliecinājums viņa kā mana tēva lomai. Es redzu viņu uz Mēness, zvaigznēm un uz zemes, bet liela daļa manis cer, ka es kļūdos, lai, kad pienāks mans laiks, es varētu viņu atrast un ļaut viņam visu paskaidrot.”
