Kad 1900. gadā Rozentāls tomēr nolemj pārcelties uz Rīgu, viņam atkal sākas cīņa par eksistenci: Krievijā viņam mākslinieka vārds jau nostiprinājies, Latvijā – ne, turklāt vietējie “pelēkie baroni” arī nav diezin cik naski pašmāju kultūras atbalstītāji. 0
Iespējams, Rozentāla dēļ par rakstnieku, ne gleznotāju kļūst Jānis Jaunsudrabiņš: kad jaunais censonis 1901. gada vasarā atbrauc pie Rozentāla parādīt savas gleznas, tas viņu gluži vai aplej ar aukstu ūdeni – māksla nekotējas, no tās neizdzīvot…
1902. gada nogalē, kādā koncertā Rīgā dzirdējis Elliju Forseli, Rozentāls nejaušības dēļ uzzina, ka dziedātāja apmetusies pie viņa paziņām – Grosvaldu ģimenes – un, skaistās balss iespaidots, dodas pie viņas ar rozēm. “Rozentāls ar rozēm?” pajoko jaunā dziedātāja, un jau dažus mēnešus vēlāk abi ir saderinājušies.
Rozentāla muzejs – viņa darbnīca – ir arhitekta Konstantīna Pēkšēna ideja. Tieši viņš, ceļot māju, kurā grasījās dzīvot pats, piedāvāja izbūvēt darbnīcai īpaši piemērotu dzīvokli Rozentālu ģimenei, kura vienā istabiņā vēlāk apmetas arī gleznotāja draugs Rūdolfs Blaumanis.
