Pirmajā “Rūķa” izstādē, kas tiek gan kupli apmeklēta, gleznotāji nepārdod nevienu pašu darbu. Tikai vienu gleznu Rozentāls uzdāvina kādam saimniekam. Vilšanās daļai no “rūķiem” liek atteikties no sapņa par latvisku mākslu, un biedrība pairst, bet gadu vēlāk, nomirstot Ādamam Alksnim, izjūk pavisam. 0
Pirmo Rozentāla gleznu, kas nav portrets, neilgi pēc izstādes nopērk mecenāts Augusts Dombrovskis, un tā ir tagad slavenā “No baznīcas”.
1897. gada vasarā Rozentāls tiek pie vēl viena negaidīta ārzemju ceļojuma – kopā ar Purvīti un Valteru viņu biedros uzaicina miljonārs profesors Kuindži. Berlīne, Drēzdene, Vīne – mākslas iespaidu pārpilnība. Taču, iespējams, tieši šī ceļojuma rezultātā viņš izlemj iegādāties zemi Saldū un strādāt dzimtajā pusē – sekojot franču impresionistu aizsāktajai tendencei bēgt no kultūras metropolēm, atgriezties pie zemes.
Rozentāls mēdz būt arī ļaunpieminīgs – pēc pirmā studiju gada lūdzis barona Bēra atbalstu un noraidīts, kļuvis par pazīstamu portretistu, viņš liekas sevi ilgi pierunāt tā paša barona portreta gleznošanai. Un, no fon Bēra atvadoties, it kā nejauši nometis cepuri, pie sevis nosmejas, kad lepnais aristokrāts noliecas un to zemniekpuisim pasniedz.