Veļu mielasts! Ir laiks, kad veļu vārti ir atvērti un veļi nāk apciemot vietas, kurās reiz dzīvojuši, bet mēs varam palūgt viņiem aizsardzību 0
Autors: Spīgana / Lielais Loms
Veļu laiks dažādās Latvijas malās dēvēts dažādi: par iļģu laiku, par garu laiku, par ķauķu, pauru vai paurīšu laiku, vēl citur – par Zemlikām, Dievainēm jeb Dieva dienām. Tas ir laiks, kad veļu vārti ir atvērti un veļi nāk apciemot vietas, kurās reiz dzīvojuši, lai lūkotu, kā tur tagad norit dzīve. Savukārt mēs varam palūgt viņiem padomu un aizsardzību.
Senči arī norājuši veļus par aizvadīto gadu, ja tas padevies neveiksmīgaks. Jāpiebilst, ka šo tradīciju kopa teju visa pirmskristīgā Eiropa.
Veļu mielastam izvēlētajā dienā dzīvie cits pie cita ciemos nav gājuši. Šajā dienā arīdzan kurināts rituālais ugunskurs ar ziedojumiem, dedzinātas vaska sveces.
Kad sākas Veļu laiks
Dievaines sākas uzreiz pēc Rudens saulgriežiem. Dažviet kā veļu laika beigu datums iezīmēti Mārteņi, citos avotos teikts, ka veļus var mielot līdz pat 12. decembrim. Tradīcijās tiek iezīmēts galvenais veļu vakars ar nosaukumu Simjūdi vai Veceles.
Vēl ir uzskats, ka īstais veļu laiks klāt, kad kokiem lapas nobirušas.
Kur veļu galds klājams
Var mielastu klāt pirtī vai rijā, bet ne telpās, kur paši dzīvo. Var arī mājas svētvietā zem liela koka vai uz akmeņu krāvuma. “Veļi nedzīvo kapos, tādēļ nav vajadzības turp speciāli doties veļu laikā,” uzskata pirtniece un rituālu vadītāja KRISTĪNE SĪLE.
Ko likt uz galda? Gaļu, medu, alu, brandvīnu… Rudenī arī pašu galds ir bagātīgs! Dažos avotos minēts – pa druskai no katra pārtikas veida, no katriem graudiem, no katra mājlopa un putna gaļas. Tiek minēta putra, ko pagatavo, apzināti klusējot un savus velīšus pieminot.
Veļus tradicionāli baro vīri (mājas saimnieks), mielastu gatavo sievas.
Aicinām un izvadām
Vakarā tur, kur klāts mielasts, gāja saimnieks ar degošu skalu un skaļi sauca savus mirušos vecākus, radus un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert.
“Ēdienus saliek uz galda, tad saimnieks kumosu met aizkrāsnē, tad pavarda ugunī, tad zem galda, tad – sunim un kaķim, tad saimnieks ar saimnieci paēd, un visbeidzot – visa saime. Visas nosauktās vietas un arī dzīvnieki ir kā robežas vai starpnieki starp šo un viņu sauli,” atzīmē folkloras pētniece AĪDA RANCĀNE.
Kad ar veļiem pasērsts, tiem jānorāda, ka laiks doties atpakaļ uz veļu valstību, jo pašiem viņiem laika izjūtas neesot. Tad pateicas par apciemojumu, sola aicināt atkal citu gadu un sūta prom. Atdara logus, durvis un skaļi izklaudzina stenderes un aplodas, paklaudzinās arī pagalmā, ja veļi baroti mājas svētvietā.
Veļus aicinot
Veraties, veļu vārti,
Līdz pašam galiņam,
Nu nāk mana māmuliņa,
Mani balti bāleliņi.
Dedziniet gaišu guni,
Laidiet veļus istabā.
Veļi brauca pār kalniņu
Sudrabotu mētelīti.
Veram durvis, veram logus,
Dedzam sveces lukturos,
Lai tie mūsu mīļie veļi
Pa godam mielojās.
Es izklāju galdautiņu
Pār to baltu priežu galdu,
Lai nāk mana māmulīte
Dievainēs mieloties.
Tīri slauku istabiņu,
Velainīšus gaidīdama:
Kad atnāca, lai neteica
Mani laisku darbiņos.
Sanākat, labie veļi,
Mielastā mieloties;
Galdā liku miltu putru,
Saldus medus plācenīšus.
Kausos leju saldu alu
Dievainīšu mielastam –
Lai tie dzēra izslāpuši,
Manim labu vēlēdami.
Atvadoties no veļiem
Ne tā zvaigzne visu nakti,
Kas uzlēca vakarā;
Ap pusnakti ielīgoja
Dvēselīšu namiņā.
Ar Dieviņu paliekat,
Ar godiņu dzīvojat,
Citu gadu ap šo laiku
Nākšu jūs apraudzīt.
