1997. gada bailes un posts. Solvita Lapiņa vērtē Jāņa Joņeva romānu “Decembris” 2
Solvita Lapiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“True crime” jau labu laiku ir visai pieprasīts žanrs. Īsti noziegumi, traki maniaki un neatrisinātas krimināllietas kutina cilvēku prātus gan grāmatās, gan seriālos, pat raidierakstos. Citi savukārt pārmet neētiskumu un sūdz tiesā autorus. Pirms aptuveni desmit gadiem tiesvedībā iekūlās arī jurists Andris Grūtups pēc grāmatas “Maniaks” iznākšanas. Jānim Joņevam tas, Dievs dod, nedraud, viņa “Decembris” ir iejūtīgs, pieklājīgs un intelektuāls.
Grāmata, kas, spriežot pēc ievada, radusies gandrīz vai kā pārpratums, autoram meklējot aizraujošas urbānās leģendas pilnīgi citam nolūkam, mēģina noraut noslēpuma plīvuru teju aizmirstiem (jo baisiem) deviņdesmito gadu notikumiem, kad Rīgā paklīda runas par maniaku, kas slepkavo, saviem upuriem izgriež sirdis un atstāj dažādas zīmes.
Autors iejūtas intelektuāla okšķera lomā – dzen pēdas, mēģina noskaidrot patiesību, meklēt kopsakarības un varbūt pamanīt ko tādu, kas citiem paslīdējis garām.
Grāmatas violetais vāks, uz kura redzams skrējēja pozā sastindzis stāvs, putns, lāses un pašķībi virsraksti, šķiet, visai sasaucas ar grāmatas noskaņu – fragmentāri, mazliet juceklīgi, līdz galam nenoskaidrojami apstākļi un reizumis savādi (kaut laikam jau īsti) ļaudis, kas pulcējas grāmatas lapās. Romāna pirmā daļa ir hronoloģisks 1997. gada decembra asiņaino notikumu izklāsts.
Lai saprastu, kas īsti (un vai vispār) notika, autors ņem talkā presi. Kas gan cits vēl spilgtāk spētu izteikt sava laika garu nekā periodiskie izdevumi – tie atklāj visu aizraujošo, komisko un traģisko dzīves garšu: modes, cenas, slavenības, ievērojamu pilsoņu mīlas dzīvi, pasaules notikumus, lielas un iedomātas katastrofas, politiķu solījumus un neizdarību.
Dzeltenais (tiešā un pārnestā nozīmē) laikraksts “Vakara Ziņas” grāmatā kļūst gandrīz vai par tādu pavadošo meldiņu ar saviem uzbrūkošajiem virsrakstiem, atklātajām fotogrāfijām, bezkaunīgajām reklāmām un vienmēr klātesošajām “vakara meitenēm”, kuru attēli, visticamāk, nosperti no ārzemju preses materiāliem.
Tas viss rada grotesku sajūtu, sajūtu, ka tas nevar būt pa īstam, tas viss ir izdomāts. Bet taisnība ir – par deviņdesmitajiem ne vella nav jāizgudro, deviņdesmitie paši ir krimiķis, blēžu romāns, lubene un absurda drāma.
Lai mazliet atšķaidītu asiņu garšu, Jānis Joņevs tekstā ieplūdina pats savas atmiņas, kādu dziesmu tekstu, kautrīgu joku, amizantus gadījumus. Un tas patiešām palīdz. Autors ir veikls un asprātīgs stāstītājs.
Atsauces uz interesantiem vēsturiskiem faktiem (par tetovējumu nozīmi, velna tēlu literatūrā, sātanistiem utt.) un dažādām personībām padara vēstījumu ne tik nomācošu, kāds tas varētu būt, ja turētos stingri decembra notikumu ietvaros.
Autors prāto par noziegumu motīviem, apstākļiem, sakritībām un pievērš uzmanību arī sākotnēji galvenajam aizdomās turētajam Andrejam Averbaham, mēģinot izpētīt viņa dzīvi un pieredzi.
Andrejs A. kļūst gandrīz vai par spilgtu literāru varoni, kurš apveltīts ar neparastu veiklību un kuram pārsteidzoši veicas – viņš gluži kā tāds vella kalps aizmūk no psihiatriskās slimnīcas, apcietinājuma, ilgstoši slēpjas teju vai policijas acu priekšā un sūta avīzei vēstules, kurās pikti mēģina pierādīt, ka viņš nav tas maniaks, no kura baidās visa pilsēta un kuru izmisīgi meklē policija.
Tiesa, 1998. gada pavasarī preses uztraukums par Rīgas maniaku ir rimies, par spīti tam, ka noziegumi nav atrisināti, izmeklēšana turpinās, bet “maniaks pazūd kā veca draudzība” (78. lpp.).
Turpmāk autors pievēršas sarunām un intervijām ar tā laika lietas izmeklētājiem.
Arī tas ir veids, kā vēstīt par skarbo desmitgadi – aptuveni 200 slepkavību gadā Rīgā vien, nemaz nerunājot par laupīšanām, zādzībām un reketu. Pārguruši izmeklētāji bez nopietna tehniska nodrošinājuma (pat bez benzīna reizumis), smags darbs un pavisam maz cerību.
Tas arī izskaidro, kāpēc šis un tas izmeklēšanā ir ticis palaists garām un slepkava, kas bija jānotver jau 1997. gada decembrī vai mazliet vēlāk, tiek atklāts vien divtūkstošo gadu sākumā.
Galu galā vismaz viena no maniakam piedēvētajām slepkavībām tiek atrisināta, bet citām lemts nogrimt aizmirstībā, turpinot mocīt tuviniekus, iespējams, izmeklētājus un nu jau pavisam nedaudz arī lasītājus.
Un te arī lasītājs, iespējams, saskaras ar vilšanās sajūtu – detektīvam taču jābeidzas ar atrisinājumu, ar kaut ko, kas ļauj pabeigt stāstu un zināt, ka visi sliktie ir saņēmuši sodu.
Kaut gan, taisnību sakot, “true crime” žanra ietvaros visaizraujošākās ir tieši neatklātās slepkavības.
Iespējams, zināmu vilšanos un apnikumu rakstīšanas gaitā ir piedzīvojis arī pats autors, jo romāna beigu daļa šķiet mazliet par izstieptu, dažu pievienoto fotomateriālu lietderība apšaubāma, bet galu galā uzdotais jautājums “Kāpēc tu visu šito rakstīji? Ko ar to gribēji pateikt?” (163. lpp.) liekas tāds kā neveikls.
