1992. gada 15. jūlijā. “Krievvalodīgo tiesību jautājums” 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem Krievijas Augstākā padome sāka skatīt jautājumu par krievvalodīgo iedzīvotāju stāvokli un cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijā. Tēzes un apsūdzības vēlāk gadu ritumā nodeldējās, taču tobrīd vēl bija neierasti, ka “krievvalodīgo tiesību pārkāpumus” cilāja tik augstā līmenī, attiecinot tos jau ne vairs uz “dumpīgām” padomju republikām, bet trim neatkarīgām valstīm.
Vēstījumi, kas toreiz izskanēja, kļuva tradicionāli – ka Baltijas valstīs pārkāpj “nepamatiedzīvotāju” tiesības, ka tas jādara zināms starptautiskām organizācijām un Rietumiem, ko Krievija turpmākajos gados, jāatzīst, ne bez panākumiem arī darīja, konsekventi jaucot pilsoņu un cilvēktiesības, ka jāapsver sankcijas, tostarp starptautiskas. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likumdošanas aktos atrada “diskriminējošus” pantus, kas ierobežojot krievu politiskās, sociālās un īpašumtiesības; notiekot krievvalodīgo izspiešana no visām politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves sfērām.
Tiesa, vienlaikus tika atzīts, ka no formāli juridiska viedokļa likumos par cittautiešu ierobežošanu nekas nav teikts. Tomēr izskanēja mājieni, ka “diskriminācija” varot novest pie “neprognozējamām sekām” reģionos, kur padomju okupācijas gados ieceļojušie dzīvoja lielā skaitā, piemēram, Igaunijas Narvā.
Latvijā daudzus pārsteidza, ka nu arī “jaunās Krievijas” pārstāvji uzvedas tā, it kā 1940. gada okupācijas nemaz nebūtu bijis. Aiz šīm debatēm stāvēja impēriski domājošie deputāti, tādi kā Ruslans Hasbulatovs, Aleksandrs Ruckojs, kuri jau bija nostājušies opozīcijā Borisam Jeļcinam.
Un Baltijas valstu kritizēšana vēl lielā mērā bija Krievijas iekšpolitisko cīņu daļa, iecerēta, lai kaitētu par “baltiešu draugu” pagaidām uzskatītajam Jeļcinam.
Daudzi Maskavā sprieda, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarība ir īslaicīga un ekonomikas dēļ tās drīz “atgriezīsies pašas”.
