1992. gada 11. novembrī. Godasardze pēc 52 gadu pārtraukuma 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem plkst. 13 ar svinīgu ceremoniju, Latvijas Augstākās Padomes (AP) priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova uzrunu, valdības ministru un liela skatītāju pulka klātbūtnē saskaņā ar AP 5. novembra lēmumu tika atjaunota pastāvīgā karavīru godasardze pie Brīvības pieminekļa.
Pirms kara tā bija pastāvējusi kopš pieminekļa atklāšanas brīža no 1935. gada 18. novembra līdz 1940. gada 12. septembrim, kam sekoja okupācijas varu uzspiestā 52 gadu pauze.
Pirmie atjaunotajā godasardzē nostājās komandantūras rotas kareivji Raitis Valainis un Edgars Vilmanis. Formas un bruņojums bija tāds, kādu nu tābrīža Latvijas aizsardzības spēku rocība varēja atļauties.
Tie, kas atcerējās pirmskara laikus, kurnēja, ka karavīri rokās turot padomju “kalašņikovus” un soļojot padomju armijā ierastajā “prūšu solī”, augsti kājas cilājot “kā pie Ļeņina mauzoleja”. Tāpat formas neesot atbilstošas.
Tāpēc jau nākamā gada aprīlī godasardzei sarūpēja 30. gadu Latvijas armijas parauga formastērpus un tolaik lietoto Pirmā pasaules kara vācu ķiveru atdarinājumus. Padomju triecienšautenes nomainīja pret karabīnēm un atcēla “prūšu soli”.
Tomēr jau drīz atkal radās sarežģījumi – vecās vācu ķiveres rietumniekiem atgādināja Otrajā pasaules karā vērmahta valkātās. Gaidot ASV prezidenta Bila Klintona delegācijas ierašanos Rīgā 1994. gada vasarā, pēc amerikāņu pieprasījuma tās nācās mainīt pret citām galvassegām.
Dažus gadus vēlāk, 1997. gada aprīlī, no vācu ķiverēm godasardze atteicās pilnībā, nosakot, ka karavīriem pie Brīvības pieminekļa jāstāv vienkārši armijas parādes formās. To izdarīja pēc Latvijas ārlietu ministra Valda Birkava un vēl vairāku amatpersonu lūguma, argumentējot, ka latviešu karavīri it kā vērmahta ķiverēs “negatīvi ietekmē Latvijas starptautisko prestižu”.
