Centieni izveidot SEPP kā alternatīvu Eiropas Ekonomiskajai kopienai nenesa gaidītos augļus 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā notika 1949. gadā PSRS radītās Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) sēde, kurā šīs struktūras dalībvalstis Bulgārija, Čehoslovākija, Kuba, Mongolija, Rumānija, Polija, PSRS, Ungārija, Vjetnama pieņēma lēmumu par organizācijas pašlikvidēšanos.
1990. gadā, pēc atkalapvienošanās ar Rietumvāciju, no tās jau bija izstājusies Austrumvācija. Līdzīgi militārajam NATO pretmetam Varšavas līgumam savulaik SEPP ar sēdekli Maskavā tika radīta, lai piesaistītu tā sauktās sociālisma nometnes valstis PSRS ekonomikai un ar nozaru specializācijas palīdzību mēģinātu izlīdzināt dalībvalstu saimnieciskās attīstības līmeni.
20. gadsimta 60.–70. gados kādu brīdi šai iecerei bija panākumi. Piemēram, Ungārija centās apgādāt visas dalībvalstis ar autobusiem “Ikarus”, Čehoslovākija piegādāja tramvajus, PSRS izejvielas, energoresursus, dīzeļlokomotīves, traktorus, lidmašīnas, Bulgārija vīnus, cigaretes un tā tālāk.
Taču drīz kļuva redzams, ka, pirmkārt, no vēlamā līmeņa atpaliek produktivitāte un nepieciešamo vajadzīgajā daudzumā ar esošo kapacitāti un iekārtu neizdodas saražot, bet, otrkārt, aizvien vairāk kliboja arī kvalitāte.
Centieni izveidot SEPP kā alternatīvu Eiropas Ekonomiskajai kopienai nenesa gaidītos augļus. Līdz ar PSRS “pārbūvi” bija mēģinājumi pārlikt SEPP uz tirgus ekonomikas sliedēm, 1987. gadā ierunājās pat par “vienoto sociālistisko tirgu”, taču tam nebija sekmju gan tāpēc, ka pie PSRS iekārtas un ekonomiskā sabrukuma tas principā nebija iespējams, gan tāpēc, ka līdz ar laikmetu maiņu no Maskavas tvēriena atbrīvojušās Austrumeiropas valstis zaudēja par SEPP jebkādu interesi un vēlējās integrēties Rietumu pasaules ekonomiskajā sistēmā.
