1991.gada 22.novembris – vēsturiska diena. Einars Repše ir klāt, kad Latvija atgūst pirms kara noguldītos valsts zelta krājumus 62
“Šī diena vēsturē: 1991.gada 22.novembrī Francija Latvijai atgiež pirms kara noguldītā Latvijas valsts zelta krājumu. Šis īstenībā ir ļoti nozīmīgs solis valstiskās kontinuitātes atzīšanas ceļā,” tā soctīklā “X” atgādina vēsturnieks Edgars Engīzers, publicējot ierakstu ar vēsturisku foto. Tajā redzams bijušais Latvijas Bankas vadītājs Einars Repše stāvam pie burtiskā nozīmē “zelta kalna”.
Šī diena vēsturē: 1991.gada 22.novembrī Francija Latvijai atgiež pirms kara noguldītā Latvijas valsts zelta krājumu. Šis īstenībā ir ļoti nozīmīgs solis valstiskās kontinuitātes atzīšanas ceļā. #otd #BalticHistory https://t.co/2jZg9W65Is pic.twitter.com/RsUsZ6iwNG
— Edgars Engīzers 🇱🇻🇪🇺 (@EngizersE) November 22, 2023
Pie ieraksta komentārā Aivars jautā: “Kas notiek ar šiem Latvijas Republikas zelta krājumiem šodien? Tie ir saglabāti?”‘
“Kādā apjomā Latvijai piederošie zelta krājumi 1991.gada 22.novembrī no Francijas tika nodoti? Kādā apjomā tie ir šobrīd?” jautā kāds cits.
Mārtiņš raksta: “Nelāga sajūta, ka šo bagātību vecā demokrātija glabāja neskartu 50 gadus, savukārt atdodot mums, mēs to sapurgājām piecos..max desmit gados. Ceru, ka kļūdos.”
Kā liecina informācija Latvijas Bankas mājas lapā, tad Latvijas zelta rezerves tika izveidotas Latvijas Republikas pastāvēšanas sākuma gados – 20. gs. 20. un 30. gados – kā nacionālās valūtas vērtības nodrošinājuma pamats.
1919. gada novembris. Tika nodibināts Latvijas Sieviešu zelta fonds, kas darbojās, lai atbalstītu Latvijas brīvības cīņas. Šā fonda darbību var uzskatīt par Latvijas Republikas zelta rezervju pirmsākumu.
Līdz 1920. gada pavasarim Latvijas Sieviešu zelta fondā bija nodoti: 1 179 zelta izstrādājumi; 3 370 sudraba izstrādājumu; 96 zelta laulības gredzeni; 97 sudraba laulības gredzeni. 1920. gada 20. marts. Lai nodrošinātu lata vērtību, tika nodibināts Valsts zelta fonds, kas kopš izveidošanas brīža ietvēra arī Sieviešu zelta fonda savāktos ziedojumus.
1921. gada 1.aprīlī Valsts zelta fondā bija: 4 milj. cariskās Krievijas zelta rubļu; 157.4 kg tīra zelta; 5 040 kg tīra sudraba; 95.5 g platīna; 128 karāti briljantu.
Drošības apsvērumu dēļ starpkaru perioda laikā Latvijas valsts lielāko daļu savu zelta un ārvalstu valūtas rezervju glabāja ārzemēs. Ar Anglijas Banku bija noslēgts līgums, kas noteica, ka pēc Latvijas pieprasījuma zelta stieņi jāatdod atpakaļ.
1939. gada sākumā Latvijas zelts atradās: Anglijas Bankā un privātajā bankā Barclay’s Bank Londonā (68 273 950 latu vērtībā); Ņujorkas Federālo rezervju bankā (4 428 062 latu vērtībā); Francijas Bankā 5 706 755 latu vērtībā;
Latvijas Bankas glabātavā (9 095 655 latu vērtībā). Anglijas Bankā glabājās arī Latvijai piederošās Lielbritānijas sterliņu mārciņu rezerves, teikts Latvijas Bankas informatīvajā materiālā, kas pieejams internetā.
Bet kas notiek ar Latvijas zeltu pēc eiro ieviešanas? Arī uz šo jautājumu atbild Latvijas Banka.
Kā informē Latvijas Banka savā interneta vietnē, tad pašlaik Latvijas Bankai ir 7.7 tonnas zelta, un 1.1 tonna šā zelta iekļauta Eiropas Centrālās bankas rezervēs. Mūsdienās centrālās bankas cenšas neturēt lielus zelta krājumus, jo zelts, kura tirgus ir neliels, nav tik likvīds kā konvertējamās valūtas un tāpēc ir neparocīgāks valūtas nodrošinājums. Arī no ekonomiskā viedokļa zelta uzkrāšana nav izdevīga glabāšanas un transportēšanas izmaksu un zemo noguldījuma procentu likmju dēļ.
Turklāt zelta cenu ietekmē gan valūtas kursu pārmaiņas, gan piedāvājuma un pieprasījuma dinamika.Zelts kopā ar ārvalstu valūtu rezervēm veido Latvijas Bankas aktīvus. Tam gan ir vairāk politiska, psiholoģiska un emocionāla nozīme, jo zelta rezerves uzkrātas pirmajos gados pēc neatkarīgas Latvijas Republikas izveides un to tālākais liktenis bija nozīmīga Latvijas vēstures lappuse. Tradicionāli centrālajām bankām ir zelta krājumi, un arī Latvijas Banka negrasās no tiem atteikties.
Plašāk par Latvijas valsts zelta krājumiem vēstures līkločos un mūsdienās variet lasīt ŠEIT.
