Pirms 30 gadiem lībieši ieguva tiesības ierakstīt savu tautību pasē 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kura 4. pants vēstīja: “Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas senās pamattautības – lībiešu – nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību.”
Vēl nedaudz vairāk kā mēnesi pirms tam, 1991. gada 4. februārī, Ministru padome lēma par valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Livod rānda” (“Lībiešu krasts”) izveidošanu piekrastē no Ovīšiem līdz Ģipkai.
PSRS armija gan vēl nekur nebija aizgājusi, taču Ziemeļkurzemei vismaz vairs nepiemēroja slēgtās pierobežas zonas statusu, kāds tai skaitījās kopš 40. gadu beigām.
Jāpiebilst, ka lībieši un latviešu inteliģentu grupa vēl 1978. gadā rakstiski bija lūgusi Latvijas PSR vadību atzīt tos par patstāvīgu etnosu un novērst asimilēšanu. Iesniegums palika bez reakcijas.
Kad Latvija atguva neatkarību, visā valstī sevi par lībiešiem uzskatīja vien aptuveni 200 iedzīvotāju un tikai 5% no viņiem prata runāt lībiski.
Pēc 19. marta likuma pieņemšanas viņi ieguva tiesības ierakstīt savu tautību pasē, uzturēt, cik nu tas iespējams, valodu un kopt kultūru. Tomēr atgriezt agrāko dzīvību Otrajā pasaules karā un padomju okupācijas režīma apstākļos izpostītajā “Lībiešu krastā” tā arī nav izdevies.
