Valsts apvērsums pirms 30 gadiem: pučistu uzvaras gadījumā daudzus gaidītu nāvessods 18
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1991. gada 19. augustā. Augusta pučs
Pirms 30 gadiem Maskavā sākās valsts apvērsums, kura gaitā augsta ranga padomju funkcionāra Genadija Janajeva vadītā ‘’Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja’’ (VĀSK) mēģināja gāzt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, izmisīgi cerot novērst PSRS dezintegrāciju un sabrukšanu.
Plkst. 6 no rīta pēc Maskavas laika iedzīvotājiem TV un radio tika pavēstīts, ka Gorbačovs “veselības stāvokļa dēļ” vairs nespēj pildīt valsts galvas funkcijas, tāpēc varu pārņem VĀSK.
Pēc tam visi TV kanāli sāka pārraidīt P. Čaikovska baletu “Gulbju ezers”.
Gorbačovu pučistiem izdevās izolēt viņa vasaras rezidencē Krimā, taču negaidīti apņēmīgu pretestību valsts apvērsuma mēģinājumam izrādīja KPFSR prezidents Boriss Jeļcins un viņa piekritēji, kā arī daudzi maskavieši.
Arī armija pārsvarā saglabāja neitralitāti, bet vairākas vienības pārgāja Jeļcina pusē.
Pučistu uzvaras gadījumā Baltijas valstis pārskatāmā nākotnē neatgūtu neatkarību un daudzus tās atbalstītājus gaidītu represijas, iespējams, nāvessods.
Padomiskie spēki bija ielāgojuši mācību, un 1991. gada janvāra barikāžu atkārtošana Rīgā vairs netika pieļauta. Ielās un uz tiltiem izbrauca armijas bruņutehnika.
Saprotot situācijas nopietnību, Latvijas Tautas fronte ļaudis ielās neaicināja, tā vietā pasludinot Vislatvijas streiku un uzsverot, ka VĀSK ir nelikumīga un tai nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā.
Pučistu augstākā amatpersona Latvijā bija PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins, kuram nekavējoties ar saviem piekritējiem pieslējās Alfrēds Rubiks.
“Melnā darba” darītāji ielās kā parasti bija omonieši. Zviedrija un Somija jau gaidīja bēgļus no Baltijas valstīm. Taču pēc trim dienām pučs izgāzās, dodot pilnīgi pretēju efektu, nekā cerēja rīkotāji.
