Atlaist Augstāko padomi, valdību un pārņemt varu. Pirms 30 gadiem ap 10 000 Interfrontes piekritēju pulcējās mītiņā 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1991. gada 15. janvārī. Interfrontistu “Vislatvijas tautas sapulce”
Pirms 30 gadiem ap 10 tūkstoši Interfrontes piekritēju Rīgas ASK stadionā sarīkoja pret Latvijas neatkarību vērstu mītiņu jeb “Vislatvijas tautas sapulci”, kā to nosauca paši.
Sanāca galvenokārt padomju militāristi un viņu ģimeņu locekļi, krievvalodīgo skolu skolēni, arī lielo uzņēmumu strādnieki.
Tika paziņots, ka “Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja uzņemas atbildību par Padomju Latvijas tālāko likteni”, atlaiž Latvijas Augstāko padomi (AP), valdību, formē alternatīvo valdību, kas bija jāapstiprina “glābšanas komitejai”, un pārņem varu.
Tālāk par skaļiem paziņojumiem interfrontisti tomēr negāja – droši vien daļēji tāpēc, ka Rīgā dominēja barikāžu noskaņojums un, iespējams, netika saņemtas kādas atļaujas vai pamudinājumi “no augšas”.
Tāpat nebija skaidrs, ko darīt pēc “varas ņemšanas”.
Dīvainā kārtā dažas dienas vēlāk Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks kareivīgo retoriku nomainīja pret skaidrošanos, ka runa esot tikai par koalīcijas valdības veidošanu – Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai neesot varas ambīciju.
Taču 15. janvārī tādas bija, ko liecināja arī vairāku desmitu tūkstošu pulcēšanās Daugavpils centrā, pieprasot “prettautas valdības atlaišanu”.
Daugavpilī kā interfrontistu organizētāja uzstājās vietējā streiku komiteja. Prasību neizpildes gadījumā tā draudēja ar politisku streiku no 22. janvāra.
Tikmēr AP frakcija “Līdztiesība” vērsās pie PSRS Baltijas kara apgabala virsniekiem, aicinot tos “neiekrist uz provokācijām”, tas ir, neklausīt Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas AP priekšsēdētāja Borisa Jeļcina aicinājumiem nevērsties pret civiliedzīvotājiem, kā tas jau bija noticis Viļņā.
