1990. gada 5. aprīlī. Latvijas neatkarības atjaunotājus izsauc uz Kremli 0
Pirms 30 gadiem, PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova uzaicināti, Maskavā ieradās Latvijas un Igaunijas augstāko padomju un valdību pārstāvji.
Gorbačova un viņa padomnieku mērķis bija atrunāt baltiešus no neatkarības plāniem, par kuriem Kremlis, protams, bija lietas kursā.
Sarunas ar katru delegāciju notika atsevišķi pēc “skaldi un valdi” principa.
Latvijas delegāciju vadīja AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, tajā bija arī Latvijas PSR valdības vadītājs Vilnis Edvīns Bresis, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns un PSRS AP deputāts Ilmārs Bišers.
Uzaicinājums tikties ar PSRS vadību nāca tikai divas dienas pēc tam, kad 3. aprīlī Maskavā bija steigā pieņemts pret Baltijas valstu centieniem vērstais likums “Par kārtību, kādā risināmi jautājumi, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS”.
Šis likums paredzēja, ka izstāties no Padomju Savienības var ļaut tikai PSRS Tautas deputātu kongress un republikas iedzīvotāju viedoklis nav noteicošais, bet tas nozīmēja, ka izstāšanās tiek padarīta praktiski neiespējama.
Kā vēlāk atmiņās atzīmēja Bišers, tad runāt ar Gorbačovu pārsvarā nācies viņam, jo abi pārējie delegāti bijuši visai klusi, bet Īvānu Kremļa saimnieks uzskatījis par “puiku”, kurā nav vērts klausīties.
Gorbačovam paziņota Latvijas jaunās AP apņemšanās atjaunot neatkarību, tādēļ sarunas noritēja ļoti saspīlētā atmosfērā.
Gorbačova “uzbļāvieni” mijušies ar dažādu labumu, arī īpaša statusa piesolīšanu Latvijai, ja tā paliks PSRS. PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs solījis, ka Latvijas jaunieši varēšot turpmāk palikt dienēt Latvijā.
Gorbačovs piedraudēja, ka Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadījumā sarunas neturpināsies.
“Sarunas beidzās bez jebkādiem rezultātiem diezgan drūmā gaisotnē,” atzīmējis Bišers, piebilstot, ka Latvijas tālāko likteni tās nekādi nav ietekmējušas.
