1990. gada 30. martā. Igaunija atjauno neatkarību – bet ar iebildēm 0
Pirms 30 gadiem Arnolda Rītela vadītā Igaunijas PSR Augstākā padome (AP) nobalsoja par Igaunijas neatkarības atjaunošanu. Igauņi izvēlējās ne tik radikālu ceļu kā lietuvieši 11. martā, un viņu pieeja arī atšķīrās no tās, ko vēlāk 4. maijā praktizēja latvieši. Rezolūcija “Par Igaunijas nacionālo statusu” bija lakoniska.
Tā oficiāli konstatēja, ka Igaunijas okupācija no PSRS puses 1940. gada 17. jūnijā de iure pārtraukusi Igaunijas Republikas eksistēšanu un rezolūcijas pieņemšanas brīdī Igaunijas ir okupēta.
Tajā pašā laikā, “ņemot vērā spilgti izteiktu Igaunijas tautas vēlēšanos atjaunot Igaunijas Republikas neatkarību un likumīgu valsts pārvaldi”, AP atzina PSRS varu Igaunijā par nelikumīgu no ieviešanas brīža, paziņoja par Igaunijas suverenitātes atjaunošanas sākumu un pārejas laiku, “kurš beigsies ar valsts konstitucionālo orgānu formēšanu Igaunijas Republikā”. Par šo dokumentu nobalsoja 73 AP deputāti.
Pret nebija neviens, taču 29 interfrontiski noskaņoti neigauņu deputāti pirms balsojuma pameta sēžu zāli. Pēc rezolūcijas pieņemšanas izveidoto pārejas perioda valdību nosauca par “pagaidu”.
Rezolūcijas tekstā nebija noteikts pārejas perioda termiņš, taču sprieda, ka tam nevajadzētu būt garākam par gadu. Igauņi jau vasarā plānoja, ka 1991. gada pirmo algu tās iedzīvotāji saņemšot kronās, rublim kādu laiku paliekot kā paralēlai valdībai ar zemāku pirktspēju. Igaunijas Tautas frontes dalībniece un pilsoņu izveidotā Igaunijas Kongresa (Latvijas Pilsoņu kongresa līdzinieka) aktīviste Marju Lauristīna tolaik skaidroja: “Pārejas periodā jāatrisina trīs galvenie jautājumi: attiecības ar Maskavu, attiecības starp igauņiem un cittautiešiem un patiesā ekonomiskā patstāvība.”
Arī Igaunijas valdības ministrs sarunām ar Maskavu Endels Lipmā Latvijas presē pauda: “Mēs darām to pašu, ko Lietuvā. Tikai apzinoties, ka neatkarību vienā dienā reāli nepanāksim, šo posmu mēs nosaucam par pārejas posmu. Tā laikā PSRS konstitūcija jāaizstāj ar Igaunijas Republikas konstitūciju, jāsagatavo ekonomiskā un politiskā bāze neatkarības pasludināšanai.”
Igauņu tautfrontieši turējās pie pārliecības, ka starptautiskā sabiedrība agri vai vēlu piespiedīs PSRS vadību “bez kādām ierunām pateikt, ka 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Igauniju”. Atšķirībā no Latvijas, kur AP un Pilsoņu kongresa attiecības bija atturīgas, brīžiem saspīlētas, Igaunijas AP un Igaunijas
Kongresam izdevās atrast kopēju valodu, izvēloties neatkarības atjaunošanas ceļu. Kaut arī Igaunijas Kongress bija pasludinājis sevi par vienīgo likumīgo neatkarības atjaunotāju, tas nekavējās meklēt sadarbību ar AP un šī sadarbība tika attiecīgi dokumentos noformulēta.
Tajā pašā laikā stūrgalvīgu pozīciju ieņēma Igaunijas Konservatīvā tautas partija, kas apvienoja ap 40 biedru un paziņoja, ka neatzīst ne AP, ne tās izveidoto valdību, jo pretējais nozīmētu “Igaunijas aneksijas un okupācijas atzīšanu”.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
