1990. gada 27. februārī. Latvijas karogs virs valdības un parlamenta 0
Pirms 30 gadiem saskaņā ar 15. februārī pieņemtajiem Latvijas PSR konstitūcijas labojumiem par Latvijas PSR karogu oficiāli kļuva ne vairs sarkanais ar zilibaltajiem viļņiem lejasdaļā, bet gan sarkanbalti sarkanais, kas vēl pavisam nesenajā padomiskajā pagātnē bija skaitījies “buržuāzisks”, bet atmodas sākumā pasludināts par “latviešu tautas karogu”. Līdz ar to arī virs valsts iestādēm tika nolaists vecais un uzvilkts atjaunotais karogs.
Pasākumos pie LPSR Augstākās padomes (AP), LPSR Ministru padomes un tāpat Rīgas pilsētas izpildkomitejas ēkām ar sajūsmu noraudzījās milzīgi ļaužu pūļi.
Gods pacelt Latvijas karogu virs AP, tas ir, Saeimas mājas, tika dots akadēmiķim Jānim Stradiņam, kurš bija daudz darījis, lai argumentētu sarkanbaltsarkanā atgriešanos.
“Latvijas karoga, himnas un ģerboņa grūtais atgūšanas ceļš ir galā. Dienā, kad pūš un brāzmo ciklona dienvidrietenis, kad pāragri briest pumpuri un zied sniegpulkstenītes, oficiālie karogmasti signalizē, ka tautas karogs kļuvis par valsts karogu. Ar godu atcerēsimies tos, kas atgūšanas ceļu uzsāka pirmie.
Riskēdami sabojāt savu biogrāfiju, viņi novembra nakts aizsegā augsta dūmeņa galā atstāja sarkanbaltsarkano zīmi.
(..) Vai tas bija tik sen, kad karoga nedrīkstēšanas uzraugi veltīgā uzcītībā mēģināja uzfilmēt katru, kas nāca pie Brīvības pieminekļa, neslēpdams savu pārliecību!” atzīmēja “Literatūra un Māksla”.
Savdabīgs incidents šajā dienā risinājās pie Rīgas izpildkomitejas, tagadējās Ārlietu ministrijas ēkas.
Nolaisto Latvijas PSR karogu satvēra un izrāva no citu rokām kompartijas Rīgas pilsētas komitejas instruktors G. Pavļučenkovs, kurš paziņoja, ka vēlas to “pasargāt no apgānīšanas”.
Ar Latvijas karoga pacelšanu, padomju republikai vēl pastāvot, neapmierināti bija arī helsinkieši un citi radikāli nacionāli noskaņotie, kam šķita, ka notikusi nacionālās simbolikas “nolaupīšana” un tas ir “okupantu triks”.
