1990. gada 2. martā. Latvijas Banka un “nacionālisma izpausmes” 0
Pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome (AP) pieņēma likumu “Par bankām”, kas noteica banku tiesisko statusu un reglamentēja to darbību republikas teritorijā. Likums atzina par nepieciešamu dibināt Latvijas PSR centrālo banku ar oficiālo nosaukumu “Latvijas Banka”.
Likumprojekta izstrādāšanu vadīja Latvijas Valsts universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultātes profesors, ekonomikas zinātņu doktors Elmārs Zelgalvis.
To, ka Latvijas PSR jāveido sava finanšu sistēmas vadība, tātad centrālā banka, paredzēja 1989. gada vasarā pieņemtais likums “Par Latvijas PSR pāreju uz ekonomisko patstāvību”, lai arī tad vēl nerunāja ne par atteikšanos no rubļa, ne nepieciešamību pārņemt emisijas jautājumus no PSRS Valsts bankas.
Laikā, kad pilnā sparā notika gatavošanās AP vēlēšanām, Latvijas Bankas veidošanas jautājums bija skatāms ne tikai piesardzīgās virzības uz valstisko patstāvību kontekstā. Atdalīšanos no PSRS naudas sistēmas prasīja arī skarbā ikdiena – PSRS pastāvēšanas pēdējos gados rublis strauji zaudēja vērtību, inflācija auga, ekonomika bruka un kļuva pilnīgi skaidrs, ka, turoties pie rubļa, vienas republikas ietvaros problēmas nav atrisināmas.
“Pieņemsim, mēs gribētu nostiprināt rubli. Strādātu vaiga sviedros, pēc labākās sirdsapziņas. Bet Vidusāzijā, teiksim, neko nedarītu. Un mūsu pūliņi valsts mērogā “noslīks”. Jo darbojas (arī ekonomikā) savienoto trauku likums. Savā traukā, tā sakot, paceļam līmeni. Kopīgais līmenis tūlīt izlīdzinās,” 1990. gada sākumā “Rīgas Balsī” skaidroja profesors Zelgalvis.
“Protams, mēs saņemam pārmetumus. Mēs gribot norobežoties, ieviest savu valūtu, atdalīties. Tas nav pareizi. Ja mēs spētu pārvarēt inflāciju, tad aktīvāk iesaistītos republikas darba dalīšanā. Un bez tam ir smieklīgi nacionālo naudas sistēmu uztvert kā kaut kādu nacionālisma izpausmi,” piebilda ekonomists.
1990. gada 26. martā par Latvijas Bankas prezidentu iecēla Artūru Graudiņu, kurš pirms tam bija pildījis PSRS Agrorūpniecības bankas Latvijas Republikas bankas valdes priekšsēdētāja pienākumus.
Likums “Par bankām” stājās spēkā kopš pieņemšanas brīža, tomēr līdz vasarai tas maz ko mainīja reālajā dzīvē un Latvijas Banka kā institūcija faktiski nemaz nepastāvēja.
Aina pamazām sāka mainīties tikai pēc 31. jūlija, kad AP izdarīja grozījumus un papildinājumus likumā, iecēla padomi, noteica pagaidu statūtus, noformulēja uzdevumus, tostarp sagatavot naudas reformas programmu. Pilnvērtīgs centrālās bankas darbs, protams, varēja sākties vien pēc pilnīgas valstiskuma atgūšanas 1991. gada augustā.
Jāpiebilst, ka jau 1990. gadā gaisā lidinājās cerības par Latviju kā “banku paradīzi”. Piemēram, LPSR komjaunatnes 1. sekretārs Ivars Priedītis 1990. gada martā kādā intervijā izteicās: “Ir taču tādas domas – izveidot Latviju par banku zemi, par kredītbrīvu joslu, kāda ir Luksemburga, Bahreina, vēl citas. Tas būtu tas tilts, ar ko mēs varētu būt noderīgi gan Austrumiem, gan Rietumiem.”
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
