Interfrontes “balss”: provokācijas, baumas un šausmu stāsti radio ēterā 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1990. gada 1. decembrī. Interfrontes “balss”
Pirms 30 gadiem no PSRS armijas Maršala S. Birjuzova Rīgas Augstākās politiskās karaskolas Ezermalas ielā (mūsdienās tā ir Nacionālās aizsardzības akadēmijas teritorija) sāka raidīt Latvijas kompartijas ieveidotā Interfrontes radiostacija “Sodružestvo”.
Tehniski to nodrošināja Baltijas kara apgabala militāristi.
Savu roku organizēšanā, pēc visa spriežot, pielika arī Latvijas PSR Valsts drošības komiteja. Kopā ar Interfrontes laikrakstu “Jedinstvo”, “Sodružestvo” vajadzēja oponēt tautfrontiskā Rīgas radio, Latvijas TV un avīžu kursam, virzītam uz Latvijas neatkarības atbalstīšanu.
To šī stacija arī darīja, provocējot, atklāti nodarbojoties ar dezinformāciju un baumu izplatīšanu.
Piemēram, 1991. gada barikāžu dienās tika stāstīts par “nacionālistu kaujiniekiem”, kas esot bruņoti, šāvuši uz omoniešiem, izvarojuši kāda omonieša sievu un tā tālāk.
Arī vēlāk, 1991. gada martā, kad Maskavai lojālie spēki Latvijā mēģināja organizēt referendumu par PSRS saglabāšanu – referendumu, kurā Latvija principiāli nepiedalījās, jo bija jau 1990. gada 4. maijā pasludinājusi atgriešanos pie neatkarības – tā kurināja kaislības, stāstot par “nacionālistu grupām”, kas rīkošot uzbrukumus.
Tāpat apgalvoja, ka Rīgas radio spēlējot “esesiešu maršu”.
Par laimi, “Sodružestvo” raidījumi nebija kvalitatīvi ne saturiski (īpaši jau latviešu versijā), ne tehniski.
Pat interfrontistu pozīcijās toreiz bijušais Vladimirs Buzajevs atmiņās raksta, ka radiostacija bijusi “enerģiska”, taču “piepildīja ēteru ar balsi, kas bija tālu no radio diktoru standartiem”. Pārsvarā ļaudis, kas tajā strādāja un uzstājās, to darīja anonīmi.
Jāpiebilst, ka “Sodružestvo” kā latvieti mēdza pieaicināt savādnieku un provokatoru Ati Silarozi, kurš nereti uzstājās Interfrontes pasākumos. Staciju slēdza pēc 1991. gada augusta puča.
