1989. gada 5. maijā. Latviešu valoda atgriežas iestādēs un uzņēmumos 1
Pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome (AP) pieņēma “Latvijas PSR Valodu likumu”, kas pasludināja latviešu valodu par valsts valodu, jo “viens no galvenajiem latviešu tautas eksistences un tās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumiem ir latviešu valoda”.
Jāatzīmē, ka tajā pašā AP sesijā pieņēma arī lēmumu “Par pasākumiem, kas veicami, lai radikāli uzlabotu latviešu valodas mācīšanu republikas iedzīvotājiem”.
Likuma apspriešana sabiedrībā bija ilgusi vairākus mēnešus. Uz to savdabīgi reaģēja “Interfronte”, 28. aprīlī izsludinot vienas dienas brīdinājuma streiku, kam gan bija maza piekrišana.
Viens no interfrontistu argumentiem skanēja, ka prasīt latviešu valodas zināšanas no visiem republikas iedzīvotājiem ir “pārspīlējums”:
“Kas gan no tā mainīsies?” Turklāt veidlapu un lietvedības dokumentu pārdrukāšana latviešu valodā prasīšot milzu līdzekļus!
Ņemot vērā tābrīža demogrāfisko situāciju, draudus latviešiem kļūt par minoritāti savā zemē un krievu valodas ilggadīgo dominanci iestādēs un uzņēmumos, bija pēdējais laiks pieņemt šādu likumu.
Tiesa, formāli Latvijas PSR Konstitūcijā jau noteica, ka republikas valsts valoda ir latviešu, taču līdzīgi citām “visdemokrātiskāko” padomju pamatlikumu normām reālajā dzīvē no tā nekas netika ievērots.
Ne velti Latvijas PSR Rakstnieku savienība deklarēja, ka “valodu likuma pieņemšanai ir izšķiroša nozīme latviešu valodas un tautas nākotnē”. Lietu stāvokli iestādēs daiļrunīgi raksturoja fakts, ka pēc latviešu valodas kā reālas valsts valodas apstiprināšanas iestādes sastapās ar tobrīd grūti pārvaramu problēmu – trūka rakstāmmašīnu ar latviešu burtiem.
