1989. gada 24. decembrī. Pagrieziens Molotova–Ribentropa pakta lietā 2
Pirms 30 gadiem PSRS Tautas deputātu 2. kongress Maskavā pieņēma rezolūciju “Par 1939. gada padomju–vācu neuzbrukšanas līguma politisko un juridisko novērtējumu”, kurā nosodīja un atzina par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus.
Šim tobrīd sensacionālajam lēmumam bija milzīga, varbūt pat izšķiroša loma tālākajā baltiešu virzībā uz valstiskuma atgūšanu.
Galveno darbu rezolūcijas sagatavošanā paveica PSRS kompartijas centrālkomitejas (CK) locekļa, CK sekretāra Aleksandra Jakovļeva vadītā komisija, kurai pārbūves apstākļos bija jānoskaidro padomju totalitārisma periodā rūpīgi slēptais un noliegtais: kāds bija Molotova–Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu saturs un kā tas vērtējams.
No Latvijas PSR komisijas darbā piedalījās Ivars Ķezbers, Nikolajs Neilands un Mavriks Vulfsons. Par “pārbūves arhitektu” dēvētā Aleksandra Jakovļeva autoritāte bija gana liela, lai institūcijas spriedumu “ar gariem zobiem” pieņemtu pat ļoti padomiski noskaņoti Tautas deputātu kongresa dalībnieki.
Cita starpā kongress faktiski atzina, ka staļiniskā PSRS 1940. gada jūnijā ar savu iebrukumu Baltijas valstīs pārkāpusi visus līdz tam ar Latviju, Lietuvu un Igauniju parakstītos starpvalstu līgumus, arī 1920. gada miera līgumus, kuros solījās cienīt Baltijas valstu suverenitāti un teritoriālo vienotību.
Padomju laika meli par “darbaļaužu sociālistisko revolūciju” 1940. gada vasarā, par “lūgumiem” uzņemt PSRS sastāvā 1989. gada decembrī šķita atspēkoti uz visiem laikiem.
Publiciste Marina Kosteņecka atzinusi: “Ja nebūtu Jakovļeva, tad Tautas deputātu kongress 1989. gadā neatzītu 1939. gada neuzbrukšanas līguma starp PSRS un nacistisko Vāciju slepenos protokolus. Diez vai bez tā mūsu drosminieki 1990. gada 4. maijā Rīgā būtu pasludinājuši Latvijas neatkarību.”
