Plēnuma dalībnieka nozīmīte.

Pirms 30 gadiem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības namā, tagadējā Kongresu namā, sākās divas dienas ilgais Latvijas Radošo savienību valdes plēnums, kam sekoja līdzi visa Latvija. Pirmo reizi no tribīnes tika runāts par problēmām, kas līdz šim skaitījās tabu, taču rūpēja ļoti daudziem – vēsturi, valodu, pārkrievošanu, migrantu pieplūdumu. Radošo savienību plēnumam bija ļoti svarīga loma atmodas iedrošināšanā. Pēc tā nekas vairs nebija tā kā agrāk. Kā izteicies akadēmiķis Jānis Stradiņš, plēnums “palīdzēja atdot tolaik nomāktajiem latviešiem pašapziņu, pārvarēt vairāk nekā 50 gadus ilgušo baiļu sindromu, apātiju un neticību, ka mūsu dzīvē kaut kas vēl mainīsies”. Inteliģence faktiski nostājās šī procesa priekšgalā. Neapšaubāmi, vislielāko un varai graujošāko efektu atstāja LMA Marksisma-ļeņinisma katedras pasniedzēja un, kā agrāk šķita, pārliecinātā komunista Mavrika Vulfsona paziņojums, ka 1940. gada vasarā Baltijā notikušais nav bijusi “sociālistiskā revolūcija”, bet “starptautisko normu rupjākais pārkāpums. Pēc Rietumu terminoloģijas – Latvijas varmācīga okupēšana”. Vulfsons atzina, ka varas maiņa Latvijā notikusi, tikai pateicoties PSRS armijas ienākšanai, pirms kuras bija ultimāti un draudi, ka visas “tautas Saeimas” un “valdības” bija farss – aizsegs jau Molotova–Ribentropa pakta slepenajā papildprotokolā paredzētajai Baltijas padomiskošanai. Ne velti vēlāk atmodas ienaidnieki plēnumā skanējušo sauca par “musināšanu” un “triecienu sociālistiskajai sabiedrībai”.