1980. gada 21. martā. Maskavas olimpiādes boikots 0
Pirms 40 gadiem ASV prezidents Džimijs Kārters paziņoja, ka ASV nepiedalīsies vasaras olimpiskajās spēlēs Maskavā, protestējot pret padomju iebrukumu Afganistānā un tur izraisīto pilsoņu karu.
Maskavas boikots bija ne tikai Vašingtonas, bet arī citu NATO valstu pozīcija, turklāt idejas sākotnējais popularizētājs bija pazīstamais padomju kodolfiziķis, disidents un cilvēktiesību aizstāvis Andrejs Saharovs.
Kopumā ASV sekoja vēl 64 valstis, kaut vairākos gadījumos kā iemesli tika minēti ekonomiski vai cita rakstura apsvērumi. Atsevišķi sportisti no boikotētājvalstīm tomēr izlēma ierasties uz spēlēm. Tie piedalījās atklāšanas parādē un startēja zem olimpiskā vai savas valsts nacionālās olimpiskās komitejas standarta, ne savas valsts karoga, tāpat uzvaras gadījumā netika atskaņota valsts himna.
Savukārt PSRS televīzijas operatori pēc iespējas centās nerādīt šādas situācijas. Kad Kārters janvārī brīdināja par savu nodomu, Kremlis, protams, ne mirkli neapsvēra iespēju tāpēc izvākt armiju no Afganistānas. Sākotnēji tika darīts viss, lai boikotā iesaistīto valstu nacionālās olimpiskās komitejas atteiktos sekot valdību pozīcijām, tāpat tika izdarīts spiediens uz Starptautiskās olimpiskās komitejas galvu lordu Kilaninu.
Pēdējais nejutās priecīgs par politikas un sporta saplūšanu, taču ASV prezidents neļāvās pierunāties. Uz spēlēm jūlijā ieradās tikai 80 valstis, kas bija mazākais dalībnieku skaits kopš 1956. gada.
Maskavas olimpiskās spēles bija vēsturē pirmā olimpiāde, kura sarīkota komunistiskā valstī, padomju ietekmes zonā, tāpēc PSRS tai piešķīra ārkārtīgi lielu ideoloģisku nozīmi.
Boikots bija trieciens prestižam, taču PSRS, bez šaubām, centās radīt iespaidu, ka nekas liels nav noticis, ka “sacelta provokatoriska kņada”, ka boikots cietis neveiksmi un tā tālāk.
Ka tā gluži nebija, apliecina fakts, ka PSRS un tai pakļāvīgās satelītvalstis”atriebās amerikāņiem, neierodoties uz 1984. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Losandželosā.
