Pirms 40 gadiem, 1974. gada 16. maijā, Dienvidslāvijā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas par valsts prezidentu uz mūžu pasludināja maršalu Josipu Brozu Tito.

Lasītākie

Mājas

Kaut kāds murgs – atkal viņas ir klāt! 12 veidi, kā tikt galā ar pārtikas kodēm

Nekavējoties izmetiet: 10 neveselīgākie pārtikas produkti jūsu ledusskapī

“No dokumentiem es uzzināju…” Timmas tēvs atklāj pārsteidzošas detaļas par Sedokovas rīcību

Lasīt citas ziņas

20. gadsimta otrās puses Eiropas valstij tas bija kas eksotisks, jo parasti ”uz mūžu” par valsts vadītājiem taču iecēla diktatorus Āzijas un Āfrikas valstīs. Par spīti savam ieturētajam diktatorismam, Tito kopš Otrā pasaules kara gadiem tomēr bija cienīts kā valstī, tā pasaulē. 1971. gadā Dienvidslāvijas prezidenta postenī viņš bija ievēlēts jau sesto termiņu pēc kārtas, Dienvidslāvijas Komunistu savienību vadīja nemainīgi kopš 1939. gada un no 1943. līdz 1963. gadam bija pabijis arī premjera amatā, līdz ar to pasludināšana par valsts līderi uz mūžu izskatījās pēc formālas pēdējā goda izrādīšanas. Konstitūcijā atvēlētās tiesības Tito baudīja līdz pat nāvei 1980. gadā. Uzskata, ka tieši viņa autoritāte bija tā, kas ļāva tik ilgi saturēt kopā daudznacionālo federāciju, kas 90. gadu sākumā izira asiņainajos serbu–horvātu–musulmaņu karos.