Pirms 50 gadiem avīze ”Rīgas Balss” rakstīja: ”Katru dienu Pikperu dzīvoklī Vairogu 26 vērojama aizkustinoša ģimenes idille. Dzīvokļa saimniece Anna Pikpere izgatavo mākslīgās rozes. Viņa to dara ļoti veikli. Vasarā viņa savā zemes gabalā audzē dzīvus paraugus, kurus pārdod.

Lasītākie

Atrasts ceturtā Pabrades poligonā pazudušā kareivja ķermenis: viņš neatradās purvā 80

Kāpēc amerikāņu karavīri brauca tur, kur nedrīkstēja? Izskan aizdomīga versija

Kokteilis

Latviešu daiļavu TOP 10: sievietes, kuru šarms neatstāja vienaldzīgu pat mākslīgo intelektu

Lasīt citas ziņas

Līdzās mājas saimniecei iekārtojies viņas vecākais dēls Elmārs. Viņš meistaro abažūrus. Viņiem pretī, apsējis priekš­autu, sēž Jēkabs Pikperis ar lielu sarkankoka vāzi rokā. Pieredzējušais galdnieks, pastrādājis savā darbnīcā, mājās ražojumu noslīpē. Ārā varēja plosīties putenis vai vētra, ģimene nebēdāja: visu produkciju tā pārdeva pati savā bodītē, kas Annai Pikperei piederēja Centrālajā kolhozu tirgū.” Piebildis, ka Pikperiem reiz piederējis trīsstāvu nams un mēbeļu darb­nīca, feļetona autors dod negaidītu, taču laika garam atbilstošu šīs ģimenes vērtējumu: ”Padomju cilvēki pašaizliedzīgi strādā. Viņu dzīvi apgaismo ideāli, kas ierakstīti komunisma cēlāju morāles principu kodeksā. Taču brīžiem vēl daudzbalsīgajā darba himnā kā asa disonanse ieskanas alkatīgo privātuzņēmēju pīkstoņa.” Feļetonu tā arī sauc: ”Žurku pīkstoņa”.