1959. gada 7. jūlijā. Nacionālkomunistu sagrāve 0
Pirms 60 gadiem Rīgā sākās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (LKP CK) 7. plēnums, kas divas dienas noritēja slēgtā režīmā, jo bija rosināts no Maskavas ar mērķi izskatīt “nacionālistiskās novirzes” Latvijas kompartijas darbā.
Šajā plēnumā vairāki Latvijas PSR vadītāji tika apsūdzēti “buržuāziskajā nacionālismā”, un latviešu nacionālkomunistu kustības līderis Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs cieta sakāvi iepretim Centrālkomitejas sekretāram Arvīdam Pelšem, kurš vadīja prokrievisko spārnu un kam izrādījās lielāka ietekme un sakari Maskavā.
“Tīrīšanas” ne tikai Latvijas kompartijas, bet arī komjaunatnes vadībā un izpildvarā, tāpat preses izdevumu redakcijas turpinājās līdz 60. gadu sākumam. Tām par upuri krita ne tikai Berklavs, bet, piemēram, arī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktora vietnieks Pauls Dzērve, kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, LKP CK otrais sekretārs Vilis Krūmiņš, lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs un vēl daudzi citi.
Nacionālkomunistu cerības īstenot patstāvīgāku ekonomisko politiku republikā un tā panākt lielāku latviešu nācijas interešu aizstāvību, varbūt pat palielināt padomju režīma popularitāti iedzīvotājos sagruva 1959. gadā. Pelšem gūstot virsroku, Latvijas PSR kļuva par Maskavai paklausīgāko starp Baltijas republikām. Turpmākajos vairāk nekā pārdesmit gados Latvijas PSR vadībā dominēja cilvēki, kas baidījās un nevēlējās aizstāvēt republikas ekonomiskās intereses “centrā”. Nebija vairs šķēršļu migrācijai un pārkrievošanai. Arī tautsaimniecībā, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, sākās lejupslīde.
