1959. gada 16. februārī. Kastro ēras sākums Kubā 0
Pirms 60 gadiem Kubas revolūcijas vadītājs Fidels Kastro (1926–2016) deva valsts premjera zvērestu un ar pagaidu prezidenta, jurista Manuela Urutijas rīkojumu kļuva par valsts valdības vadītāju demisionējušā Hosē Kardonas vietā.
Pēc revolūcijas uzvaras un ģenerāļa Fulhensio Batistas režīma gāšanas 1959. gada pirmajās dienās Kardona premjera amatā pavadīja vien pusotru mēnesi, jo atkāpās domstarpību ar Kastro dēļ. Pēdējais tobrīd bija 32 gadus vecs, publiku fascinējošs revolūcijas varonis, Kubas bruņoto spēku komandieris, bet ar neapstrīdamu autoritāti un popularitāti iedzīvotāju vairākuma vidū.
Tā sākās Fidela Kastro kā valstsvīra ilgdzīvotāja karjera, kas nākamo pakāpi sasniedza 1976. gadā, viņam ieņemot arī valsts prezidenta amatu. Tādējādi Kastro palicis vēsturē kā 20./21. gadsimta politiskās ilgmūžības rekordists, jo no amatiem atkāpās tikai 2008. gadā.
1959. gadā viņa nākšana pie varas šķita loģiska ne tikai kubiešiem, bet pat amerikāņiem, kuri vēl nenojauta, ar ko tiem darīšana. Vēl pirms pilnvarošanas Kastro sevi bija parādījis gan kā militārs līderis, gan administrators, risinot jautājumus, kas faktiski ietilpa premjera pienākumos.
Viņš, piemēram, sarunu ceļā atrisināja konfliktu starp cukurniedru plantāciju īpašniekiem un strādniekiem, panāca, ka revolūcija, vismaz sākumā, netraucēja valsts ekonomiskajai dzīvei.
Tajā pašā laikā Kastro organizētās tiesas bija nežēlīgi vērsušās pret bijušajiem Batistas atbalstītājiem, policistiem un armijas virsniekiem.
Vairākus simtus sodīja ar nāvi, taču arī tam bija Kubas sabiedrības vairākuma atbalsts. Kastro iecelšanu par premjeru daudzi uztvēra kā lietu sakārtošanu – līdz tam nebija skaidrs, pie kā problēmu gadījumā vērsties – pie valdības vai revolūcijas vadoņa.
