«1945. gadā mēs nebijām uzvarētāji» 0
Pavisam nesen bijām negribēti liecinieki vienas sabiedrības daļas svinībām kāda Pārdaugavas pieminekļa pakājē. Arī citās valstīs šie datumi nav viennozīmīgi vērtējami. Laikrakstā “Polska” ir publicēta intervija ar Polijas Zinātņu akadēmijas vēsturisko pētījumu institūta līdzstrādnieku, vēsturnieku Voicehu Roškovski.
Poļu vēsturnieks runā par Otrā pasaules kara noslēguma datumiem, par to, cik šo datumu atcerēšanās ir Polijai nozīmīga un vai ir nepieciešams mūsdienās rīkot svinības par godu šiem notikumiem.
“No vienas puses, Polija bija starp 2. pasaules kara uzvarētājvalstīm, mēs bijām antihitleriskās koalīcijas dalībnieki, un tātad uzvarai mums bija jābūt ar pluszīmi. Es nesaku, ka Padomju Savienības uzvara pār Vāciju mums nekā nav devusi – tā atnesa atbrīvošanu no Hitlera jūga. Taču vienlaikus šī padomju uzvara mūs paverdzināja. Es pat teiktu, ka karā mēs patiesībā zaudējām, kaut arī bijām antihitleriskajā koalīcijā. Nedrīkst aizmirst, ka pēc kara beigām mūsu valsts zaudēja krietnu daļu savas teritorijas un šīs teritoriālās izmaiņas paveica kara uzvarētāji. Tāpat vieni kara uzvarētāji ļāva citiem uzspiest mums savu politisko režīmu un pakļaut sev,” tā saka poļu vēsturnieks, atbildot uz jautājumu par to, kā Polijā jāuztver Otrā pasaules kara beigas.
Runājot par to, vai Polija pēc kara tika atbrīvota, Roškovskis atzīst:
“Pēc kara mēs bijām PSRS vasaļvalsts. Mums, protams, bija savi valstiskie atribūti, sava valdība – kaut arī nevis vēlējama, bet ieceļama, tomēr tā bija poļu valdība. Mūsu valsts bija atzīta starptautiski, tomēr, neskatoties uz to visu, Polija bija nedemokrātiska, nepilnvērtīga PSRS vasaļvalsts. Kas to pārvaldīs, tika lemts Kremlī.
Kāda būs mūsu politiskā iekārta – arī par to lēma Kremlī. Vai par tādu Poliju karoja poļi Otrā pasaules kara frontēs? Laikam jau ne.”
Tāpat šajā intervijā tiek runāts par to, vai Otrā pasaules kara atceres dienai (vai dienām) Polijā ir jākļūst par valsts svētkiem. “Laikam jau ne. Mums, protams, ir svētki, kas saistās ar nebūt ne jautriem notikumiem, taču kā tādiem šiem datumiem mūsu atmiņā arī ir jāpaliek. 1. augusts, piemēram – 1944. gada Varšavas sacelšanās gadadiena. Šajā dienā pieminam tos poļus, kas, neatkarības ideālu vadīti, ziedoja sevi dzimtenes labā. Kara beigu gadadienā vajag atcerēties kritušos poļus, taču vajag atcerēties arī, ka šos cilvēkus pazudināja pasaules vareno ģeopolitiskās spēles. Kurā datumā pieminēt kara beigas: 8. vai 9. maijā? 8. maijā sabiedrotie parakstīja aktu par Trešā reiha bezierunu kapitulāciju, taču PSRS izteica protestu, jo kapitulācijas parakstīšanā esot piedalījies pārāk zema ranga padomju pārstāvis. Tāpēc pēc PSRS pieprasījuma parakstīja vēlreiz – 9. maijā. Rietumos atzīmē 8. maijā, Krievijā to dara dienu vēlāk. Polijā es ieteiktu Otrā pasaules kara noslēgumu atzīmēt 8. maijā, tā kā šinī dienā pirms daudziem gadiem Trešais reihs kapitulēja, bet 9. maijs ir Padomju Savienības triumfa diena.”
Visbeidzot, atbildot uz jautājumu, vai Polijas amatpersonām būtu jāpiedalās Uzvaras dienas svinībās Krievijā, poļu vēsturnieks atbild, ka, viņaprāt, tas ir ļoti jūtīgs, politiskas dabas jautājums. Oficiālo delegāciju vizītes ir politiska lieta, it sevišķi apstākļos, kad starpvalstu attiecības pasliktinās. Taču, ja runā par vēsturisko piemiņu, tad, kā uzsver Roškovskis, atceroties padomju uzvaru, kas atnesa verdzību pusei Eiropas, šajos Krievijas svētkos piedalīties nevajadzētu.
