1943. gada 31. janvārī. Sagrāve pie Staļingradas 13
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem agrā rītā padomju armijas vienības ielauzās pie Staļingradas aplenktās vācu 6. armijas štāba, kas bija izvietojies bijušā pilsētas centrālā universālveikala pagrabā. Pulksten 7.35 Berlīnē no armijas komandiera Frīdriha Paulusa štāba pienāca pēdējā radiogramma: “Krievi ir pie durvīm. Gatavojamies iznīcināt [dokumentus un šifrus].” Mirkli pēc tam: “Iznīcinām.” Ģenerālpulkvedis Pauluss padevās padomju gūstā, un to viena pēc otras sāka darīt arī vācu vienības sagrautajā pilsētā.
Ap 300 tūkstošu vīru lielais vācu un viņu sabiedroto rumāņu, itāliešu, horvātu un ungāru grupējums pie Staļingradas bija nonācis aplenkumā 1942. gada novembrī.
Ādolfa Hitlera spītībā un bezjēdzīgajos rīkojumos palikt pie Staļingradas tika zaudēts laiks un iespējas izlauzties, kad to vēl varēja. Sarkanajai armijai savelkot aplenkumu ciešāk un sadalot aplenkto grupējumu divās daļās, izplēnēja arī sākotnējās cerības uz izlaušanos. Jau decembrī bija skaidrs, ka katastrofa ir tikai laika jautājums.
Bargā ziema un nespēja nodrošināt ielenkto armiju ne ar pārtiku, ne munīciju, ne citu kaujai un vienkārši izdzīvošanai nepieciešamo darīja savu. Apgāde ar lidmašīnām sedza vien niecīgu daļu no vajadzīgā apjoma.
Sekojot Paulusam, 2. februārī kapitulēja arī pārējās lielākās “Staļingradas maisa” vācu vienības, taču atsevišķas, sadrumstalotas grupas ap 11 tūkstošu vīru kopskaitā turpināja pretošanos līdz pat marta pirmajām dienām. Vācu militārie vēsturnieki vēl tagad strīdas, cik karavīru pēc sagrāves pie Staļingradas nonākuši gūstā.
Parasti nosauc 100 tūkstošus, taču runā arī par aptuveni 90 tūkstošiem. Skaidrs ir tas, ka padomju gūstā līdz kara beigām no viņiem izdzīvoja vien pieci līdz seši tūkstoši. Staļingrada bija notikums, kas šokēja vācu sabiedrību un iezīmēja psiholoģisku lūzumu kara gaitā. Vācija zaudēja stratēģisko iniciatīvu Austrumu frontē un vairs nespēja to atgūt.
