Pirms 70 gadiem izsūtījumā Kirovas apgabala Vjatlagā nomira viens no pirmskara Latvijas ārlietu resora veidotājiem, diplomāts, literāts, publicists un LU profesors Hermanis Albats.

Lasītākie

Krievijā masveidā atceļ tradicionālās 9. maija parādes. Kas pēkšņi noticis?

Atdeva līķi bez acīm, smadzenēm un noskūtiem matiem: atklātībā nāk zvērīgas darbības, kas veiktas ar 27 gadus veco ukraiņu žurnālisti

Kokteilis

Izskan jaunas spekulācijas par dubultnieka izmantošanu pāvesta bērēs. Šoreiz runa nav par Putinu…

Lasīt citas ziņas

Viņš bija pirmais Latvijas sūtnis Vatikānā, un pēc ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meier­ovica traģiskās bojāejas 1925. gadā Ārlietu ministrijas faktiskā vadība kādu laiku atradās viņa rokās.

Albatu kopā ar ģimeni staļiniskā okupācijas vara apcietināja un deportēja 1941. gada 14. jūnijā. Bijušajam diplomātam tika izvirzītas absurdas apsūdzības, ka viņš, ieņemot augstus amatus buržuāziskās Latvijas valdībā, slēdzis līgumus ar ārvalstīm, piedalījies starptautiskās konferencēs un tātad stiprinājis valsts ”fašistisko orientāciju un cīņu pret revolucionāro kustību”. Formālā tiesa Albatam piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem, taču dzīves un darba apstākļi Vjatlaga cietumos un nometnēs jau principā izslēdza iespēju nodzīvot tik ilgi.