Pirms 80 gadiem Eiropā ieradās pirmie amerikāņi, lai palīdzētu karadarbībā pret nacistisko Vāciju un fašistu Itāliju 12
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem Belfāstas ostā Ziemeļīrijā ieradās pirmie transportkuģi ar ASV karavīriem, kam pēc aptuveni gadu ilga sagatavošanās kursa bija jāpiedalās karadarbībā Eiropā un jāpalīdz britiem cīņā pret nacistisko Vāciju un fašistu Itāliju. Tā bija pirmā amerikāņu karavīru ierašanās “vecajā kontinentā” kopš Pirmā pasaules kara beigām 1919. gadā.
Sākotnēji krastā izkāpa tikai bataljons, bet turpmākajās nedēļās amerikāņu skaits auga. Lēš, ka līdz 1945. gada maijam caur karaspēka bāzēm un apmācību nometnēm Lielbritānijā izgāja ap trim miljoniem amerikāņu karavīru, kas tika sūtīti karot Francijā, Itālijā, arī Ziemeļāfrikā. Ziemeļīrijā dažubrīd katrs desmitais iedzīvotājs bija amerikāņu karavīrs.
Aprēķināts, ka 38 tūkstoši britu sieviešu kara gados kļuva par amerikāņu militārpersonu sievām un pēc kara devās līdzi vīriem uz ASV.
Tā sauktās miermīlīgās invāzijas fenomens, amerikāņu dzīvesveida un uzskatu mijiedarbība ar vietējo joprojām ir viens no britu vēsturnieku pētniecības tematiem. Amerikāņu klātbūtnei bija ne tikai milzīga militārpolitiska nozīme, tā atstāja arī dziļas pēdas sociālajā jomā un sadzīvē līdz pat tādiem sīkumiem kā vīriešu dezodorantu lietošana.
Amerikāņu bāzes Lielbritānijā bija kā pasaule pasaulē, jo uz amerikāņu militārpersonām neattiecās britu likumi. Karā izvārdzinātie eiropieši jutās apstulbuši, redzot aizokeāna sabiedroto milzīgās iespējas, resursu bagātību un virsnieku šķiešanos ar naudu krogos.
Amerikāņi iekārtoja ne tikai savas bāzes, nometnes un noliktavas, bet tāpat izklaides vietas, klubus, mūzikas radiostacijas. Viss viņiem bija savs. Vienā ziņā šī autonomija bija nepieciešama un starpvalstu līmenī atrunāta, jo tā līdz minimumam samazināja sadzīvisku konfliktu iespējas, paturot prātā, ka sadarbība un draudzīgas attiecības būs vajadzīgas arī pēc kara.
