Pirms 80 gadiem šajā dienā miris Kārlis Ulmanis. Kāds bija nāves iemesls? 11
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem Krasnovodskas (mūsdienās Kaspijas jūras ostas pilsēta Turkmenbaši Turkmenistānā) cietuma lazaretē ieslodzījumā nomira pēdējais pirmskara Latvijas vadītājs Kārlis Ulmanis (1877–1942).
Starp dokumentiem, kurus latviešu vēsturniekam Indulim Ronim 90. gadu sākuma demokrātijas periodā izdevās iegūt Krievijas arhīvos, ir arī ar 1942. gada 21. septembri datētais akts par “pretpadomju darbībā” apsūdzētā Ulmaņa nāvi: “Mēs, apakšā parakstījušies Krasnovodskas cietuma ārsts Tomiļins un cietuma priekšnieka dežurējošais palīgs Mančenko, sastādījām šo aktu par to, ka ieslodzītais slimnieks Kārlis Ulmanis Indriķa dēls, 66 gadi, izmeklēšanā esošs, ienācis no Ordžonikidzes pilsētas cietuma, atradies ārstēšanā vieninieka kamerā no 1942. gada 14. septembra sakarā ar dekompensētu miokardītu, hroniskā kolīta saasināšanos un žultspūšļa akmeņiem. Pēdējais miris 1942. gada 20. septembrī plkst. 16.10. Miršanas cēlonis: dekompensēts miokardīts, hronisks kolīts, žultspūšļa akmeņi.”
Pēc liecinieku stāstījumiem, Ulmani apglabāja kopējā kapā Krasnovodskas kapsētā, tomēr precīzas informācijas trūkst, tāpēc viņa kapavieta iezīmēta tikai aptuveni. Tādējādi par centrālo piemiņas vietu var uzskatīt 2003. gada 22. jūlijā apstādījumos iepretī Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai uzstādīto pieminekli, kā arī piemiņas vietu vecajos Bērzes kapos līdzās baznīcai, kur atdusas Ulmaņu dzimta un kur vēlējies tikt apglabāts arī viņš pats, un tāpat Ulmaņa piemiņas vietu viņa dzimtajās “Pikšās” Dobeles novada Bērzes pagastā.
