Nejauši atklātais teflons sākotnēji bija slepens materiāls. Kādiem mērķiem to izmantoja? 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem amerikāņu ķīmiķis Rojs Plankets saņēma patentu par politetrafluoroetilēna jeb teflona atklāšanu. Atklājums notika nejauši, 1938. gadā eksperimentējot ar fluorētajiem ogļūdeņražiem zemās temperatūrās ar augstu spiedienu.
Pārklājot ar šo plastmasu metāla virsmu, izrādījās, ka tā iegūst noturību gan pret koroziju, gan karstumu.
Sākotnēji teflonu kā slepenu materiālu izmantoja militāriem un specifiski rūpnieciskiem mērķiem – ar to pārklāja tvertnes un cauruļvadus, kas bija pakļauti agresīviem savienojumiem, atsevišķas aviācijas motoru detaļas. Ar ražošanu nodarbojās ASV ķīmijas uzņēmums “DuPont”.
Civilajā jomā jaunā plastmasa ienāca pēc kara beigām 1945. gadā. Tad tirgus vajadzībām arī tika darināts vārds “teflons”.
Savukārt ideja, ka ar teflonu būtu derīgi pārklāt cepamās pannas, pirmo reizi tika izteikta 1954. gadā, un tās autore bija franču ķīmiķa Marka Greguāra dzīvesbiedre Kolette.
Ražošana sākās 1956. gadā Francijā. Tikmēr PSRS viss notika diezgan tipiski – 1958. gada jūnijā PSRS presē parādījās šāda ziņa: “Padomju ķīmiķi izveidojuši jaunu plastmasu – teflonu, kas pēc savām ķīmiskajām īpašībām pārspēj zeltu un platīnu.
Uz teflona neiedarbojas pat “karaļūdens” – slāpekļskābes un sālsskābes maisījums, kas spēj šķīdināt šos cēlmetālus.
Atšķirībā no citām plastmasām teflons nemaina formu, ja to karsē līdz 350 grādiem, nedeg, pat vislielākajā salā tas nekļūst trausls, nesamirkst un neuzbriest nevienā šķidrumā un nepielīp pat pie vislipīgākajām vielām.” Taču teflona pannas PSRS nez kādēļ neparādījās vēl vairākus gadu desmitus, kamēr Rietumos tās jau bija ikdiena.
