“Šodien vairāk nav ko rakstīt. Smagi.” Pēdējā Kārļa Ulmaņa vēstule 72
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1941. gada 2. jūlijā. Pēdējā Kārļa Ulmaņa vēstule
Pirms 80 gadiem PSRS represīvo iestāžu nometinājuma Dienvidkrievijas pilsētā Vorošilovskā (Stavropolē) turētais Latvijas valsts vadītājs Kārlis Ulmanis (1877–1942) uzrakstīja pēdējo vēstuli uz dzimteni, kas gan adresātu nesasniedza un arhīvā saglabājusies vien krievu noraksta veidā.
Tā bija paredzēta brāļa Indriķa Ulmaņa atraitnei Vilhelmīnei Ulmanei: “Tagad es rakstu uz labu laimi cerībā, ka Tu tomēr šo vēstuli saņemsi, jo tagad atkal ir karš, atkal ap Rīgu. Drausmīgi. Te es esmu sveiks. Trūkumu neciešu, dzīvoju, kā esmu dzīvojis.
Dabiski, ka karš un karastāvoklis ienesa izmaiņas un pārmaiņas šejienes dzīvē, arī manā personiskajā. Bet visi no jauna ieviestie ierobežojumi vēl ciešami. Man vienīgi bailes par vācu karaspēka uzbrukumu Latvijas un Rīgas virzienā.
Vai tiešām mēs būsim spiesti pārdzīvot kara šausmas, kas Tev vairāk kā jebkuram labā atmiņā. Tagad gan vācieši mūs, latviešus, nesaudzēs, ja tikai sagrābs mūs savā varā, bet cerēsim, ka tas nenotiks un manas bažas būs veltīgas.
Es vēlreiz izlasīju Tavu vēstuli un no vienas vietas tajā sapratu, ka jūs esat saņēmuši manis sūtīto PSRS karti (Padomju). Tas ir ļoti labi, jo tagad attālums starp mums būs uzskatāmāks. Šodien vairāk nav ko rakstīt. Smagi.”
Pāris dienu vēlāk, 4. jūlijā, Ulmani viņa nometinājuma vietā ar adresi Dzeržinska ielā 104 arestēja un pārveda uz cietumu, norādot uz “kontrrevolucionāro darbību” un to, ka viņš jāarestē, jo citādi varot mēģināt “izvairīties no izmeklēšanas”.
Sākās Ulmaņa pratināšanas, kas ar dažādu intensitāti turpinājās līdz gada beigām.
