1940. gada 3. aprīlī. Katiņas traģēdijas sākums 1
Pirms 80 gadiem staļiniskās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta jeb NKVD darbinieki uzsāka poļu karagūstekņu slepkavošanas operāciju, ko pasaule pazīst kā Katiņas slaktiņu jeb vienkārši Katiņu, kaut metodiski izpildītas masu slepkavības tika pastrādātas ne tikai tur, bet tāpat pie Harkovas, Kijevas un Kaļiņinas (Tveras).
Kopumā Katiņas slaktiņā čekisti nogalināja 22–25 tūkstošus Polijas pilsoņu, kas tika sagūstīti 1939. gada rudens iebrukuma gaitā Austrumpolijā un līdz eksekūcijai turēti vairākās nometnēs. No šiem cilvēkiem ap 8000 bija Polijas armijas virsnieki (gan profesionālie kadru virsnieki, gan 1939. gadā mobilizētie), ap 6000 policistu, bet visi pārējie tie, kas NKVD dokumentos bija klasificēti kā “izlūkdienestu aģenti, žandarmi, muižnieki, sabotieri, rūpnīcu īpašnieki, juristi, ierēdņi, garīdznieki” un citi “zvērināti padomju varas ienaidnieki”.
97% no viņiem bija poļi, bet pārējie lielākoties ukraiņi, baltkrievi, ebreji, pat Polijas armijas virsrabīns Baruhs Šteinbergs. Kā liecina tikai 1990. gadā atslepenotie padomju dokumenti, nošaut visus šos cilvēkus, aizbildinoties ar viņu “bīstamību” padomju varai, 1940. gada 5. martā Staļinam ierosināja iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija. Vēsturnieku aprindās pastāv versija, ka viens no apsvērumiem, kas lika pasteidzināt poļu karagūstekņu jautājuma “atrisinājumu”, bija gatavošanās iebrukumam Baltijas valstīs.
Berijas priekšlikumu vīzēja Staļins un vēl virkne PSRS kompartijas Politbiroja locekļu un amatpersonu, arī ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un aizsardzības tautas komisārs Kliments Vorošilovs. 1940. gada 3. aprīlī pirmo Polijas armijas virsnieku grupa no Kozeļskas gūstekņu nometnes sadzina vilciena vagonos. Ešelons apstājās mežā pie Katiņas ciema, ap 20 km attālumā no Smoļenskas, kur jau bija sagatavotas bedres masu kapiem. Pēc līdzīgas tehnoloģijas čekisti rīkojās arī citviet. Eksekūcijas turpinājās līdz 11. maijam.
