1940. gada 26. jūnijā. PSRS pieprasa Besarābiju un Ziemeļbukovinu 3
Pirms 80 gadiem, turpinot ar Baltijas valstu okupāciju aizsākto jaunu teritoriju inkorporāciju, PSRS uzstādīja ultimātu Rumānijai, pieprasot atdot Krievijas impērijai reiz piederējušo Besarābiju (tagadējo Moldovu), kurā dzīvoja arī ap 100 tūkstoši etnisko vāciešu.
Vienlaikus tika pieprasīta Ziemeļbukovina – reģions, kas nekad nebija piederējis Krievijai, jo pirms Pirmā pasaules kara bija Austroungārijas impērijas teritorija.
Ziemeļbukovinas gadījumā Maskava aizbildinājās, ka tās iedzīvotāju vairākums – ukraiņi – esot daudzējādā ziņā saistāmi ar Padomju Ukrainu. Rumānija, lai arī ekonomiski un politiski tuva Vācijai, šajā situācijā bija atstāta aci pret aci ar PSRS imperiālismu.
No rietumvalstīm palīdzību nebija ko gaidīt, jo Francija bija sakauta un Anglijai pašai bija jāglābjas no katastrofas. 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta slepenajā daļā Besarābija tika pieminēta tikai garāmejot, bet Bukovinas tur nebija vispār, tādēļ Ādolfs Hitlers uzskatīja to par līguma pārkāpumu no Staļina puses.
Tomēr tajā brīdī Vācija nolēma norīt sabiedrotā mesto izaicinājumu, bet Rumānijai, kas izšķīrās nekarot, neatlika nekas cits kā samierināties.
28. jūnijā ģenerāļa Georgija Žukova komandētās sarkanās armijas daļas pārgāja robežupi Dņestru. Rumānijas armija atkāpās. Vairākos gadījumos atpalikušās vienības tika atbruņotas, turklāt bruņojumu PSRS paņēma sev.
Jāpiebilst, ka ultimātā rumāņiem bija arī aizliegts kaut ko izvest no padomju pievāktās teritorijas. PSRS ieguva 51 tūkstoša kvadrātkilometru platību, ko apdzīvoja četri miljoni iedzīvotāju.
Hitleru šī pļauka pārliecināja, ka Staļinam uzticēties nevar un karš ar PSRS ir neizbēgams, turklāt PSRS tagad apdraudēja Vācijai svarīgās Rumānijas naftas atradnes. 31. jūlijā Hitlers savai ģeneralitātei atklāja, ka pieņēmis lēmumu uzbrukt PSRS, vēlākais, 1941. gada pavasarī.
