1940. gada 22. jūlijā. Kārļa Ulmaņa traģēdija 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem pēcpusdienā pirmskara Latvijas pēdējo valsts vadītāju Kārli Ulmani Rīgas stacijā iesēdināja vilcienā, kas devās uz Maskavu. Dzimtenē viens no Latvijas ietekmīgākajiem politiķiem nekad vairs neatgriezās. Trimdā līdz ar viņu brīvprātīgi devās privātsekretārs Jānis Rudums.
Iepriekšējā dienā Latvija bija pasludināta par padomju republiku.
Diemžēl Ulmanis jūnijā un jūlijā, nomināli vēl skaitoties valsts vadītājs, bija parakstījis ne vienu vien dokumentu, kas radīja iespaidu, ka varas nomaiņa notiek ar viņa piekrišanu. Viņam bija solīts pēc tam ļaut emigrēt uz Šveici, un 20. jūlijā Ulmanim patiešām izsniedza ārzemju pasi. Izbraukšanas dienā Ulmanis vēl iesniedza Tautas labklājības ministrijai lūgumu pēc pensijas nepilnu 400 latu apmērā. Iespējams, tā bija iecerēta iztikšanai trimdā.
Kurā brīdī Ulmanis saprata, ka piekrāpts, grūti pateikt.
Par izsūtīšanu no Latvijas viņu informēja PSRS sūtnis Vladimirs Derevjanskis un nu jau padomiskotās Latvijas iekšlietu ministrs Vilis Lācis. Pēc vienas no versijām, Ulmanim tikai vilcienā pateikts, ka nekādas Šveices nebūs, tajā pašā laikā no viņa sekretāra Ruduma liecībām čekas pratināšanās izriet, ka Ulmanis mierināts – “pāris mēnešu” būšot jāpadzīvo PSRS, lai “norimst satraukums Vakareiropā”, un tad ļaušot tomēr doties uz Šveici.
Pat Maskavas marionešu valdības galva Augusts Kirhenšteins, apzinoties vai neapzinoties staļiniskā režīma nodevīgo un noziedzīgo būtību un to, kāds liktenis patiesībā gaida Ulmani, viņa izbraukšanas dienā uz Maskavu bija nosūtījis vēstuli Latvijas diplomātiskajam pārstāvim Šveicē, lūdzot palīdzēt “labāk iekārtoties Šveicē” un uzsverot: “Viņš (Ulmanis – Red.) no savas dzimtenes, mums dārgās Latvijas, šķiras mierīgi.”
Kā zināms, Kārļa Ulmaņa mūžs noslēdzās 1942. gada 14. septembrī Krasnovodskas (Turkmenbaši) cietuma lazaretē Turkmenistānā.
