1939. gada 9. septembrī. Poļu pēdējais prettrieciens 0
Pirms 80 gadiem Polijas armija uz rietumiem no Varšavas, pie Vislas pietekas Bzuras deva negaidīti spēcīgu prettriecienu iebrukušajam Vācijas karaspēkam. Sākās tā sauktā Bzuras kauja, kas ilga līdz 19. septembrim un palikusi vēsturē kā lielākā un asiņainākā sadursme visā šīs Otrā pasaules kara epizodes gaitā. Ņemot vērā sākotnējos panākumus, izrādīto varonību un to, ka iebrucējus kaut uz dažām dienām izdevās piespiest atkāpties un pāriet aizsardzībā, poļi mūsdienās lepojas ar Bzuras kauju un mēdz pielīdzināt to uzvarai, kaut tā beidzās ar sakāvi un pēc Bzuras Polijas armija vairs nespēja izrādīt vāciešiem organizētu un vērā ņemamu pretsparu. Poļi deva triecienu uzbrūkošajai vācu 8. armijai no flangiem nolūkā apturēt pretinieka virzīšanos uz Varšavu. Trieciens bija tik negaidīts, ka pirmajās dienās vācieši bija spiesti atkāpties līdz 20 km, zaudēja ap 1500 kritušo, bet ap 3000 karotāju nonāca gūstā. Tomēr 11. septembrī vācieši atguvās. Izšķirošs izrādījās tehniskais pārsvars aviācijā un tankos. Izmantojot poļu pretgaisa aizsardzības vājumu un zenītlielgabalu munīcijas trūkumu, vācu aviācija padarīja poļu karaspēka manevrus dienas laikā neiespējamus. Pikējošie bumbvedēji “Stukas” lēma poļu prettriecienu neveiksmei, metodiski iznīcināja un izkliedēja lielākās karaspēka vienības to koncentrēšanās vietās. Kaujas noslēgumā ielenkumā pie Bzuras nonāca ap 170 tūkstoši poļu karavīru. Ap 30 tūkstošiem izdevās izlauzties uz Varšavu un Modlinu. Pēc Bzuras kaujas 12.–13. septembrī Varšava nonāca pilnīgā ielenkumā, jo vācu rokās krita Polijas teritorija uz rietumiem no Vislas. Bzuras kaujā poļi kā kritušos kopumā zaudēja aptuveni 20 tūkstošus vīru, bet vācieši – astoņus tūkstošus.
