1939. gada 30. janvārī. Tautību nevar noteikt pats 0
Pirms 80 gadiem laikraksts “Rīts” par kādu 1939. gada aktuālu tematu: “Rīgas apgabaltiesas administratīvā nodaļa pagājušā gada novembrī Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas iesnieguma lietā par Antonijas Fogeles, dzimušas Saule, atzīšanu par latvieti bija nolēmusi, ka tam neesot pamata, kaut gan viņas tēvs bijis latvietis, jo pati Fogele atklāti deklarējot, ka viņa nav latviete. Ar šādu tiesas lēmumu nav apmierinājusies Rīgas apgabaltiesas prokuratūra, kamdēļ iesniegusi senātam protestu. Pēc prokuratūras uzskata ir nepareizs tiesas atzinums, ka tēva tautība neietekmē bērna tautību, jo izglītības un kultūras nolikums nosaka: ja bērna vecāki nav vienas mazākuma tautības, tad viņa tautību nosaka tēvs. Tātad, ja tēvs ir latvietis, tad tas arī ietekmē bērna tautību. Pavisam aplams būtu uzskats, ka katra persona pati varētu noteikt savu tautību pēc personīgas deklarācijas. No nacionāli politiskā viedokļa nevienā valstī tas netiek atļauts, ne arī atzīts.”
Jāpiebilst, ka 1906. gadā dzimusī Antonija Fogele, kas uzskatīja sevi par vācieti un kurai Rīgā, Brīvības ielā 31, piederēja konditoreja–maiznīca, bija divu bērnu – Roberta Manfrēda un Sibillas – māte.
Fogele jau agrāk bija nonākusi laikrakstu slejās, tiesājoties ar kādu Ernestu Vītiņu no Valmieras apriņķa par nenomaksātiem alimentiem. Acīmredzot tautības ziņā viņa panāca savu, jo 1939. gada novembra beigās viņas vārds ir vācbaltu repatriantu sarakstos.
1939. gada ritumā, Vācijas nacistu ideoloģijas un patriotisma skurbināti, Latvijas vācieši aizvien biežāk sāka uzsvērt savu tautību. Par vāciešiem steidza pārtaisīties arī dažs labs latvietis.
