1939. gada 3. septembrī. Novēlots lēmums 0
Pirms 80 gadiem Latvijas Ministru kabinets pieņēma finanšu ministra Alfrēda Valdmaņa parakstīto likumu ‘’Par preču krājumu izveidošanu un pārraudzību’’, kas stājās spēkā nākamajā dienā.
Likums bija reakcija uz kara sākumu Eiropā un paredzēja dažādu uzņēmumu rīcībā esošo stratēģiski svarīgu izejvielu un patēriņa preču uzskaiti un uzkrājumu radīšanu.
Praktiski tas attiecās uz tekstilrūpniecībai nepieciešamo kokvilnu, naftas produktiem, akmeņoglēm, sāli un arī cukuru, kura Latvijā, par spīti trim cukurfabrikām, tomēr trūka. Finanšu ministrs bija tiesīgs noteikt, kādiem uzņēmumiem un kādos apmēros attiecīgie uzkrājumi jāveido.
Valdība tomēr attapās pārāk vēlu. Karš bija sācies, jūras transporta ceļi apdraudēti un pasaules tirdzniecībā vairs nevaldīja mierlaika likumi.
Bijušais Kārļa Ulmaņa valdības ministrs Alfrēds Bērziņš atmiņās atzīmē, ka Ulmanis valdības sēdēs par krīzes uzkrājumu veidošanu sācis atgādināt jau 1939. gada pavasarī. Igaunijā analogs lēmums par stratēģisko krājumu veidošanu bija pieņemts 26. jūlijā.
Tajā pašā laikā Latvijas valdība, vispirms jau atbildīgais finanšu ministrs Valdmanis, sāka rīkoties tikai pēc tam, kad ārlietu ministrs Vilhelms Munters 29. augustā Ministru kabinetā uzstājās ar ziņojumu par starptautisko stāvokli. Kad sākās karš, izrādījās, ka nekas no nepieciešamā nav uzkrāts pietiekamā daudzumā.
Saimnieciski Latvija izrādījās absolūti nesagatavota kara situācijai. Valdmanis savas neizdarības un kļūdaini optimistisko prognožu dēļ rudenī zaudēja amatu, bet Latvijas ekonomika jau pirmajos kara mēnešos akūti izjuta akmeņogļu trūkumu.
Tās vajadzēja rūpniecībai, transportam, elektroenerģijas ražošanai. Malka un kūdra nespēja pilnībā aizstāt ogles.
