1939. gada 28. aprīlī. Mazie puķu pārdevēji Rīgas ielās 0
Pirms 80 gadiem laikraksts “Brīvā Zeme” ziņoja: “Iestājoties siltākam laikam, Rīgas ielās un bulvāros savairojušies tradicionālie vasaras iemītnieki – vijolīšu un citu ziedu “tirgotāji”, jauni zēni un meitenes.
Gandrīz ik dzīvāko ielu krustojumā redzams kāds no viņiem ar mazu groziņu uz rokas un dzirdamas viņu balsis: “Lūdzu, jaunkundzīt, nopērciet vijolītes! Tikai desmit santimu! Lūdzu, lūdzu!”
Jau kopš ilgāka laika Rīgas pilsētas valde sākusi apkarot ubagošanu gan šādiem, gan tādiem līdzekļiem. (..)
Līdzīga ubagošanai ir arī nelegālā tirgošanās ar vijolītēm un citām puķītēm Rīgas bulvāros un ielās, tāpat arī “tirgošanās” ar dažādiem beržamiem rīkiem, apšaubāmas markas spodrināmiem pulveriem, kurpju auklām un citiem līdzīgiem sīkiem priekšmetiem, jo šī “tirgošanās” bieži vien ir vienkārša lētticīgu garāmgājēju krāpšana, reizē arī uzbāzīga, rupja diedelēšana.
Nereti nākas novērot, ka zēns vai meitene (tieši skolas vecuma bērni) neatlaižas no gājēja, iekams tas nav aizgājis krietnu gabalu tālāk vai piedraudējis ar kārtībnieka piesaukšanu.
Tā jau bērnībā šie bērni pierod pie vieglas naudas pelnīšanas un dzīves, ko tiem iemāca bulvāris. Lielākiem paaugoties, tiem grūti nāksies iejusties citā dzīvē un radošā darbā.
Informējoties šajā jautājumā Rīgas pilsētas aizgādības valdes ubagošanas apkarošanas nodaļā, mūsu laikraksta līdzstrādniekam paskaidroja, ka Rīgā bez darba un uztura nav jādzīvo nevienam, jo tiem, kas var un ir spējīgi strādāt, apgādā darbu, bet darba nespējīgie un arī mazturīgo ģimeņu bērni saņem aizgādības valdes pabalstu naturālijās.
Mazgadīgos “andelmaņus” no Rīgas ielām, bulvāriem un tirgiem pamazām izskaudīs, atdodot derīgai dzīvei ne vienu vien skolas gadu jaunieti.”
