Burtnieku ezers 30. gados vasarā.

Pirms 80 gadiem laikraksts “Rīts” par Burtnieku ezera ziemas savādībām: “Pie ezera burvīgām īpašībām pieskaitāma viņa skanošā dunēšana zem ledus atkusnī, kā arī rūcošā ledus plaisāšana aukstā laikā. Drūmā, stiprā ezera “baurošana” klusās, aukstās ziemas naktīs dzirdama pat desmit un vairāk kilometru attālumā. Līdzko ledus sega sasniegusi ap 0,5 pēdu biezumu (ap 15 cm), tā sāk plīst ar lielu troksni, parasti divos virzienos: no Košķeles uz Burtniekiem un no Bauņiem vai Matīšiem uz Burtnieku baznīcu. Tā izveidojas divas milzu plaisas, kuras sauc par “iezām”. Viņu platums 2 – 4 metri; tās neaizsalst vairs visu ziemu un vizuļo kā vaļējas upes. “Iezas” ļoti bīstamas braucējiem. Lai tām tiktu pāri, dažās vietās ietaisa “tiltus”. “Iezu” plīšana reizēm atgadās arī pa dienu, aukstā un skaidrā laikā. Ar pērkonam līdzīgu, aizvien tālāk un tālāk virzošos dārdienu tiek ledus gabali sviesti, līdz ar šļakstošo ūdeni vairāk metru augstu gaisā. (..) Bez lielajām “iezām” rodas arī vēl mazākas, īsākas plaisas ar klusāku rūkoņu. Jo īpatnēja parādība ir tā, ka pēc barga aukstuma, piepeši atkusnim uznākot, zem ledus dzirdamas maigas, it kā dziedošas skaņas.”